di_wine man uzdzina nostalģiju pēc bērnības :). Patiesībā tā ir viena baigā štelle - kad tev pieder pasaule un tu esi tāds baigais brīvais putns - nekādi pienākumi, nekāda apzinīguma -žviiiiuuuks, lido. Es ar tādu prieku atceros savus padsmit - tos cilvēkus un tās sajūtas, ko viņi deva. Tagad ir citādāk,bet ne sliktāk. Enīvej, es tā apdomāju - bet man ir tie vīriešdraugi, uz kuriem neceļas un necelsies. Tikai tā iemesla dēļ, ka tur nav noslēpumu, tur tak viss ir skaidrs, pat ja viņš kādreiz tecinājis siekaliņu vai arī es, nu nav, nav nekā un nebūs ar. Bet visādi citādi - kā ar jums?