(bez virsraksta)
« previous entry | next entry »
Aug. 15., 2010 | 02:47 pm
Savukārt tā paša autora darbs, kurš izrādīja gan Notebook, gan A Walk to Remember, bija skaists, mazliet raudams, bet visā visumā skatāms. Nepabeigtos darbus vienmēr pabeigs kāds, kuru tu mīli un kam esi dārgs. Ko gan tu patiesībā neesi tik gatavs piedot, darīt, lai tavi mīļie būtu laimīgi, lai viņi, nenojaušot par tām dziļākajām sāpēm, kas mīt tevī, redzētu tevi priecīgu, apmierinātu ar to, kas tev pieder. „The Last Song” ir stāsts par to, cik bieži mēs darām pāri tiem, kuriem nevēlamies nodarīt pāri. Tiem, kam mēs esam lielākais dārgums, kādu vien dzīve ir devusi. Tiem, kuri ienāk mūsu dzīvē tik nejauši un neaicināti, bet paliek tur ilgi ilgi, nejautājot, vai maz drīkst. Un stāsts par to, ka reizēm mēs gluži vienkārši neredzam acīmredzamo, kaut vienmēr ir kāds, kurš tās acis atvērs. Jautājums – vai patiešām mēs vēlamies, lai tās tiktu atvērtas.
(bez virsraksta)
from: di_wine
date: Aug. 16., 2010 - 12:08 am
Link
Atbildēt