Es Tevi atkal apburšu.... - 26. Jūlijs 2010

„Nimfomānes dienasgrāmata” bij viena no 3 filmām, kuras ieplānots noskatīties. Tad nu ķēros pasākumam klāt. Teikšu tā – par seksa trūkumu filmā nevar sūdzēties, bet patiesībā tā ir par gluži ko citu. Par to, kā atrast sevi, kā atrast to, ko patiesībā vēlamies. Par to, ka mēdzam iemīlēties nepareizajos cilvēkos un pārdzīvojam savu kļūdu. Par to, kā cīnāmies ar tiem dēmoniem, kas dzīvo galvā pēc tam, kad aizejam. Par sievietes izvēli, par baudu un tās pieejamību vai gluži otrādi - nepieejamību. Nu kaut kā tā. Atzīšos – man patika. Viena no tām filmām, kas atstāj kaut kādu paliekošu sajūtu. Tādu kā pēcgaršu, kuru var izgaršot atkārtoti. Un tad es tā aizdomājos – vai patiesībā baudu sagādā process vai tomēr tā ir emociju piesātinātība. Nu respektīvi – tu ņem un ņem un ņem, bet vai tā ir tāda īsta bauda vai tikai pseido orgasms? Varbūt tā ir pirmā nepieciešamība, bez kuras var tikai eksistēt, ne dzīvot? Nē, es jau nedomāju, ka sekss ir tikai tumsā un zem sedziņas tikai ar vienīgo īsto 2x mēnesī – katru 2. sestdienu :D. Vai tiešām labāk ir vairāk bet ne kvalitatīvāk? Vai baudai maz vispār ir sakars ar kvantitāti? Godīgi – mana pieredze ir pārāk maza partneru ziņā, lai es varētu spriest par kvantitātes plusiem. Precīzāk – mainīgais esošais skaits ir skaitāms uz roku pirkstiem. Un tomēr nejūtos apdalīta ne tīri fiziskās baudas dēļ, kur emociju – nulle, nekādu, bet bauda – oi oi oi, ne arī tās otrās - ar jūtām – baudas ziņā. Kaut jāsaka, ka tāda bezemociju bauda – nu kad paņem pirmo pretimnākošo, kurš vienkārši ir simpātisks, kurš lej tev ūdeni ausīs un tu pavelcies, jo tev tā gribās – tāda ir bijusi tikai 1 reiz. Vienu reizi tīri intereses pēc. Un interese neradās, absolūti vienaldzīgi nākamajā rītā paskatīties uz šo cilvēku un saprast – es viņu vairs nekad nesatikšu. Pofig, tas toreiz bij tāds pofigs, ka lietu gāju mājās un priecājos par skaisto Vecrīgas pamošanos, par visu apkārt esošo un ignorējot faktu, ka tikko gulēju ar vīrieti, kuru pirmo reizi ieraudzīju pirms 12h. Un baudai nebij ne vainas, lieliska . Nē, nekāda stresa, es netaisos izvērst seksa sleju, vienkārši tā iemaldījos.

„Reiz tu teici – tās sliedes, ko mēs atstājam citos cilvēkos, tās neizgaist...” Tas ir viens no citātiem filmā „Remember me”. Tā bija otrā filma, ko vēlējos noskatīties. Skaista, skumja un sāpīga. Gan vizuālā ziņā – galveno varoņu pāris man brīžiem šķita tik pazīstams, tik ļoti tuvs, tik ļoti bijis. Gan emocionālā – protams, ka bij skaidrs – nekāds happy end nebūs šai filmai, tomēr nu tik ļoti gribējās. Kaut kā pavilka uz to asaraino pusi tik ļoti, ka pēdējās 2minūtes asaras vienkārši straumītē lija. Nē, nu skaidrs, ka meklējot filmā kaut ko no sevis, to arī atrod, bet fragmentiem tas vienkārši varētu nogalināt. Mazliet vienkāršāk paņemot – es gribēju paraudāt, nu to arī izdarīju, bonusā paņemot sev vērtīgu atziņu – ņem no dienas, no momenta visu, jo nākamā momenta var arī nebūt. Neatkarīgi no tevis, no notiekošā apkārt, no iespējām, cerībām un vēlmēm. Veca kā pasaule, tomēr aktuāla. Jo vairāk tāpēc, ka esmu atbildīga ne tikai par sevi, bet vēl kādu. Kādu, kurš no manis ir atkarīgs līdz pat sīkumiem, vienlīdz ar savu esību apstiprinot to, kas es esmu.