Es Tevi atkal apburšu.... -

Trešdienas teātra vakars nenoliedzami bij ekselents :D, atgādināja mazliet aizlaišanos no stundām, lai varētu teiksim pasēdēt kādā kafūzītī pie tējas krūzes. Kaut kā prasās atkārtot, vismaz nobeigumu toč - kaut nu ne to daļu, kad es aizbraucu garām savai pieturai, lasot grāmatiņu - PALDIES, mana melnā meitene ;). Bij, par ko padomāt un aizdomāties - par tādām apzināti neapzinātām un otrādākām lietām. Bet man tomēr ir svarīgi zināt, ka tie, kas man ir mīļi, ir laimīgi. Un, ka laimei nevajag daudz - tikai pašu labāko.

Nē, es tur mazliet samelojos un zinu, kāpēc - jo man ir žēl, man ir žēl to, ka būs asaras un trūks laimes. Es nezinu kāpēc, bet es to redzu jau tagad - it visā tajā, ko cenšas atspēkot, meklēt aizbildinājumus, mēģināt pārmest elementāras lietas. Un kāpēc nevarētu būt tās divas mīlestības - bet ja nu viņas ir - viena sirdij, otra dvēselei. Nu ir man tā atkarība un pavasarī, līdzīgi kā ar gripu, ir atkarības uzliesmojums. Man taču nevajag atbildi un jo labāk, ka viņas nav. Tas nozīmē, ka es varu palūrēt pa atslēgas caurumu un atkal mazliet sevi palauzt. Jautājums - man to vajag? Nu ja jau tā daru, tad vajag. Lai dzīve neliekas kā cukuriņš, nē, pat mazāk - lai neiestājās vienveidība, lai ir par ko noslēpumainoties.

Nu ir man labi arī tagad, te, mājās, ar manējiem. Viņš man ir te, sirdī, un nedomāju no sirds viņu izraut, izkasīt, izdzīt vai kā citādi dabūt prom - viņš ir manī un es esmu viņā. To mēs viens otram solījām pirms gadiem sešiem un to pašu jūtu joprojām. Bet tas cits, tas ir kā flirts, kā nepieciešamība manam egoismam. Ja tā padomā, cik tas ir drausmīgi - neļaut kādam būt laimīgam un joprojām lauzt. Un tikai tāpēc, ka esmu egoiste un es tā gribu. Maita? Nē, vienkārši dzīva sieviete.