Man patika pārsteigt Ainu. Arī šoreiz es viņai atbraucu pretī, devis brīdinājumu tikai īsu brīdi iepriekš. Tikai tik, lai viņa paspētu uzvilkt kleitu, bet nepaspētu izvēlēties apakšveļu. Es zināju, ka sievietes tam var veltīt tik daudz laika. Tas nebija priekš manis un šodienas. 

Es biju atbraucis ar savu jauno Vespu. Transporta līdzekļa izvēle bija ļoti ātra un vienkārša, jo iepriekšējo modeļu krāsas vairs nepiestāvēja šai sezonai. Aizbraukt uz salonu pēc jaunas bija ātrāk un vienkāršāk. Man vajadzēja Ainu satikt ātri, pirms vēl ir sākusies jauna sezona un jaunas vēsmas. 

Viņa iznāca no kāpņutelpas tik vienkārši, cik vien meitene bez apakšveļas to spēj. Viņā nebija nekā īpaša, un reizē viņā bija viss, ko es vēlējos. Mans loceklis piekrita.

"Sīles jaunkundz?" Es viņu vienmēr uzrunāju tā, lai viņa justos īpaša. Tas bija viens no paņēmieniem, kas strādāja praktiski pret jebkuru. Es viņai pasniedzu roku. "Jūs izskataties fantastiski!" Tas nebija melots. Viņas viegli nosarkušie vaigi kalpoja kā apliecinājums metodes iedarbīgumam.

Es, protams, biju sagādājis arī otru ķiveri, ko pasniegt Ainai. Viņai bija jājūtas droši, lai neizbojātu to, kas man bija paredzēts vakaram. Aplicis viņas rokas sev ap vidu, es izbraucu no pagalma. Jaunais Vespas modelis nelika vilties, un viņas krūšu forma spiedās pie manas muguras tā, ka gluži negribot paātrināju rollera gaitu.

***

"Tev ir jādzer, Aina," es mudināju un pabīdīju tējas krūzi viņas virzienā. Viņa reizēm spēja būt tik spītīga, it kā mans tēls, vara un bagātība nebūtu pietiekami galimojoša viņas pelēcībai. Tas bija pat aizvainojoši, lai gan es centos to neizrādīt.

"Es vairs negribu," viņas atbilde apliecināja šo spītību. "Tu saproti, ka tas nav legāli izpildāms," pilnībā novērsusies no tējas krūzes, viņa ierunājās.

Atkal par to pašu! Reizēm šķita, ka viņa nespēj vienkārši baudīt dzīvi, baudīt mani un sniegtās iespējas.

"Protams, Sīles jaunkundz," es joprojām izturējos pieklājīgi. "Bet jautājums nav par likumiem un parakstiem, bet gan par uzticēšanos. Vai tu man uzticies, Aina?"

"Jā," viņa beidzot atbildēja un pievērsās tējas krūzei. Klusībā pie sevis es nosvinēju nelielu uzvaru.

"Laba meitene, Sīles jaunkundz," es viņu uzslavēju. Par paklausību pienācās neliela balva, ko es labprāt viņai sniedzu. Pie tam viņa vairs neignorēja pasniegto tēju, ko pareizi pagatavot nemaz nebija tik viegli. Īpaši, ja pēdējā sastāvdaļa bija jāpievieno slepenībā. Man, protams, bija savi līdzekļi, lai baristu iedvesmotu šādam palīdzības solim un klusēšanai par to.

"Vēja jaunskungs," viņa man tikpat formāli atbildēja, slēpdamās aiz tējas krūzes. Es biju parūpējies, lai karstais dzēriens smaržotu fantastiski.

"Tu zini, ka vari man uzticēties, es tev nedarīšu pāri," es nolēmu sniegt vēl nedaudz iedrošinājuma, jo plāns nedrīkstēja izgāzties. Es pārsēdos viņai nedaudz tuvāk. Lai arī vakara iesākums bija visai veiksmīgs un pirmais ledus salauzts, es nedrīkstēju rīkoties pārgalvīgi. Viņa man bija vajadzīga. Gan līgumam, gan manam loceklim.

Viņa malkoja tēju. "Tu zini, ka es tev varētu likt tagad gribēt parakstīt līgumu." Es nogaidīju īsto brīdi un pieliecos pavisam tuvu. Es jutu tējas smaržu, bet zināju, ka tā iedarbojas tikai iedzerot, ko mana maitene paklausīgi darīja. Kā apbalvojumu es noliku roku viņai uz augšstilba un jutu, kā slaidā kāja saspingst. Arī mans iegurnis pieplūda ar šo spējo enerģiju.

"Vēja jaunskungs," viņa iepīkstējās, kad mana roka slīdēja augšup. Viņas kleita, lai arī sniedzās līdz ceļgaliem kā pieklājīgai meitenei pienākas, pakļāvīgi deva ceļu manām rokām. Augšup. Es jutu, kā viņas elpa aizraujas un krūzīte nodreb. 

"Neturi tā," es viņai aizrādīju. Ainai bija paradums tējas tasīti turēt īpašā veidā, atšaujot mazo pirkstiņu. Tā, kā to darīja mana vecmāte. Tā darīja arī padauza, kas sevi sauca par manu māti, bet nekad nebija sevi šajā lomā pierādījusi. 

"Tu zini, ko tas man liek gribēt ar tevi izdarīt," es viņai noteicu pie pašas auss, lai neskatītos uz tik kārdinošo žestu, kas darbojās gandrīz kā sarkanā lupata bullim, tikai attiecībā pret manu locekli. Tas iesvēla karstumu un vajadzību doties un iekarot, sodīt. Mans psihonalītiķis to sauca par Eidipa kompleksu, bet es negribēju par to domāt. 

Aina nolaida krūzīti un mazo pirkstiņu. Laba meitene. Pateicībā es ieslidināju plaukstu viņai starp kājām un saspiedu augšstilbu. Es nenodarbojos ar romantiku, bet manas lūpas pieskārās viņas vaigam. Es varēju viņu iegūt tepat. Pierādīt, ka viņa ir mana. Ka viņa man pieder līdz pēdējai tējas lāsītei. 

"Atbrīvojies, Aina!" Es jutu viņas saspringumu. Nebija grūti uzminēt, ka tas ir līguma dēļ, par ko viņa ieminējās, jo diez vai kafejnīca meitenei, kas brauc uz randiņu bez apakšveļas, šķistu pārāk publiska. Man tā noteikti nešķita. 

Es sagrābu viņas matus un atliecu galvu, lai piekļūtu mutei. Tas nebija romantisks skūpsts. Tas bija iekarotājs, nekaunoties aizbāzt šo viņas caurumu kā sodu par pacelto pirkstiņu. Es pacēlu viņas kleitas malu vēl augstāk. Mani sagaidīja pārsteigums.

Ainai bija apakšbiksītes! Vai viņa šo tikšanos bija plānojusi tikpat rūpīgi kā rakstījusi e-pastā iebildumus par līgumu? Ja sievietei ir piemeklēta apakšveļa, tas nozīmē, ka viņa ir nolēmusi seksam dot zaļo gaismu. Tā bija laba zīme. 

Es minstinājos tikai brīdi. "Jau tik gatava?" Es pasniedzos tālāk. Ja mēs būtu ieradušies vakariņot un būtu pasniegti galda rīki, es sagrieztu viņas biksītes sīkās driskās. Tās bija liekas, taču es nevēlējos pielietot spēku šādam mērķim. Tas bija vajadzīgs vēlāk.

"Tu zini, ka tēju neaplej ar verdošu ūdeni," es viņu ķircināju. Viņai nebija jāsaspringst un jājūtas stīvai. Ne tagad. "Verdošs ūdens to applaucē," es teicu un iebāzu pirkstus viņas siltājakā vietiņā. Aina bija ne tikai sagatavojusi apakšveļu, viņa bija gatava arī pati. Karsta un aplieta. Atlika tikai izmaisīt un baudīt. "Un no izplaucētas tējas nav nekādas baudas," es turpināju savu stāstu, lai arī domas joņoja pavisam citā virzienā, un mans loceklis man piekrita. Tas vēlējās būt tur. Viņā. Iekšā. Mājās. Es apļoju pirkstus, iztaustīdams vietu, kurā vēlējos būt visvairāk.

"Kristap! Es gribu. Tagad!" Aina deva zaļo gaismu, un pār viņas lūpām nākusī dvaša smaržoja vēl labāk par tēju. Sievietes šādos brīžos atveras kā zieds un smaržo. Es to jutu. Es pasniedzos dziļāk. Vēl dziļāk. Viņa kusa manās rokās. Tā bija īsta padevīgas sievietes reakcija, par ko viņai pienācās balva. Es uztaustīju pareizo vietu un drīz vien jutu, kā viņa sasniedz to, ko bija plānojusi jau kopš apakšbiksīšu izvēles brīža.

"Jūs esat ļoti pakļāvīga, Sīles jaunkundz," es viņu uzslavēju arī vārdiski. Šis solis bija izdevies lieliski, plāns ritēja nevainojami. 

"Tas nebija godīgi," Aina centās iebilst, taču viņas balsī nebija ne miņas no kareivīguma vai spītības. Viņa bija gribējusi, un es biju viņu pakļāvis. Tagad atlika tikai pēdējais gājiens.

"Jūs izmantojat slepenos ieročus," viņa noteica, sakārtojusi kleitu un atglaudusi matus. Aina pasniedzās pēc tējas tasītes un izmantoja pati savu ieroci. 

Sasodītais atstieptais pirksts! Es jau tā knapi valdījos, lai nepaņemtu viņu tagad un uz vietas. Lai neiespraustu medus karoti viņas dibenā tā, ka viņa pat apsēsties nevarētu. Man bija jāvaldās, lai pieturētos pie plāna. Izskatījās, ka viņa nolasa manas domas, jo pirksts tika nolaists. Sasodīts!

"Man ir jābrauc mājās, jāsagatavojas rītdienas žetonvakara runai," Aina ierunājās un nolika tējas tasīti atpakaļ uz galda. Tajā bija palicis pavisam maz dzēriena. Tas nozīmēja, ka drīz bija jāiedarbojas efektam, tomēr viņa vēl spirinājās. Varbūt bauda aizkavēja efektu? Tas bija ļoti svarīgi, lai viss slīdētu gludi, arī manā plānā. Viņai bija jāparaksta līgums. Viņai bija jāpiekrīt.

Ne velti "Vēja tējas" bija tik populārs zīmols, lai spētu nest man miljonus, ko pēc tam tērēt šādu meiteņu vizināšanā. Tomēr "Vēja tējas" nespēja dzīvot bez tā, ko vajadzēja arī man — Ainas. Kā īstam EKO produktam, tam bija jābūt apstrādātam ar rokām. Kā kvalitatīvai precei tēju buntītēm bija jābūt sietām ar mīlestību. Es zināju, ka Aina, ja es viņu spēju šādi apmierināt, spētu apmierināt arī mani un manas biznesa vajadzības. Pie tam līgums bija tikai uz vasaras sezonu. Pēc tam viņa varētu izlemt, vai mūsu sadarbība ir apzīmogojama ar baudpilnu pērienu pa apaļumiem, vai arī mūsu ceļiem būtu jāškirās. Par šo otru scenāriju es nevēlējos domāt, un mans loceklis man piekrita.

"Man ir daudz ko pārdomāt." Viņa piecēlās un sakārtoja kleitas apakšmalu. Sasodīts! Sasodīts!!! Viss slīdēja tik gludi, sasniedza kulmināciju, bet tagad? "Es aizbraukšu mājās ar tramvaju."

"Aina, es tevi varu aizvest," es ieminējos, knapi saņemdams sevi rokās. Plāns B!

Viņa papurināja galvu! Sasodīts! 

Plāns C.

Es ļāvu Ainai iet un pamāju baristai, lai pirms iziešanas pa durvīm pasniedz Ainai īpaši sagatavoto tēju. 

Viņa drīz būs atpakaļ. Par to bija pārliecināts arī mans loceklis. Mierā, puika!