| |
[15. Mar 2010|00:10] |
|
kopumā es sevi uzskatu par diezgan gudru cilvēku un plinti krūmos pēc pirmajām neveiksmēm mest nemēdzu. bet šoreiz, kad pēc pašnodarbinātā apliecības atrašanas samērā dīvainā vietā - zem piecām kastēm kāda semināra mapītē - beidzot sataisījos iesniegt ĒDĒESĀ gada pārskatu, jāatzīst savas bezspēcība šīs sistēmas priekšā. esmu samierinājusies, ka man kopš pagājušā gada lemts mūžīgi mūžos būt parādā valstij, vidam un katrai tantei atsevišķi, šoreiz man sistēma neļauj pat iesniegt iesniedzamo, lai šamie varētu redzēt, cik tad nu esmu viņiem parādā. baigās arī aizdomas, ka esmu šo to iesniedzamu nokavējusi arī biedrībai, grāmatvedības piesaistīšana ne vienmēr visu atrisina tik smūflī kā gribētos. tomēr - ja man būs lemts kādreiz atkal valdīt pār saviem ieņēmumiem kā pašnodarbinātajai, bez grāmatveža vairs neiztikšu, grāmatvedība kādu brīdi manī radīja vieglas izaicinājuma emocijas, bet tas pārgāja, atstājot nemitīgu sajūtu par bezspēcību, vilšanos sistēmā un visu lietu samudrīšanu. |
|
|
| |
[15. Mar 2010|00:17] |
|
un vēl fans ir tāds, ka metot visas mantas lielajā mugursomā garajam ceļam pašlaik ir sagājis viss, soma gandrīz pilna. tikai viens sīkums - a neviens drēbes gabals ta ielikts vēl nav, lielāko smagumu veido piecas mūzikas saules, divi rīgas laiki, divi murakami, viens hitchhiker to galaxy, visādi zieķi un smāķi un pāris kurpju pāri. tā kā dzirdēti stāsti par aplaupīšanu rio gaišā dienas vidū, atstājot tikai kurpes, varbūt labāk nemaz neiespringt un neko citu līdzi neņemt. mūzikas saules taču viņi negribēs, ne? |
|
|