| iz seniem laikiem |
[17. Nov 2005|17:26] |
|
Es izeju skumstošā vakarā. Puvušu ābolu pilna zāle. Putnu pēdējie sāpju kliedzieni kā tūkstotis dažādu ziedu saulrietā. Es atdevu vakaram savu tukšumu un iekliedzot slāpēs. Tikai debesis ir mans liecinieks. Tikai gaistošās debesis un vējš, kurš noglauda galvu kā sargs. Mana reliģija šovakar būs stipra. Skaistums ir miris, katrs zieds jau ir bojāeja. Man piestāv ziedi – jasmīni, hiacintes, mazie sniegpulkstenīši, es esmu nožēlojams, iznīcināms! Mana reliģija būs cieta- akmens mans dievs. Notraukšu putekļus pravieša vārdiem, uzspodrināšu altāri – vai akmens, pravieti mans, ir sliktāks par dzērušu mūku? Bet es zinu, brīdī kad saule dzisīs, kad debesis aizdedzinoši ietrieksies manī, būs pamošanās. Tu vienkārši nāksi pār zāles viļņiem kā kristus, mana reliģija izplēnēs pelnos, aiztrauksies vējā. Tu vienkārši nāksi un teiksi, ka dievs esmu es pats. Es čukstēšu klusi: dievs ir miris... “arī sātans”, tu teiksi. Tu esi dievību un dēmonu kapsēta. Celies! Pamošanās būs rūgta, tomēr celies! Patveries manī. Un šis mirklis būs tik pilnīgs, tas būs sākums tev, mana dzīve. Bet pašlaik es vēl sīksti turos pie sevīm, ar nagiem ieķēries akmens skaudrajā miesā. |
|
|
| iz skolas laika "baušļiem" |
[17. Nov 2005|17:27] |
Mainīties. Griezties pret sauli. Nicīgi aizcirst durvis un pazemīgi līst atpakaļ. Neatgriezties, bet riņķot. Meklēt un atrasties. Pazaudēties ik pa laiciņam, vislabāk svētdienas pēcpusdienās. Uzvilkt septiņjūdžu zābakus, lai bēgtu. Un arī aizbēgt. Ar sirdi sajust mājas, kur jāatgriežas. Kur jāieritinās, jāizritinās, jāizvēršas uz iekšu. Peldēt pret straumi un nogrimt atvarā. NEIESTIGT. Grūti dziedāt slavas dziesmas saulei un dzīvei, esot līdz ceļgaliem purvā vai smiltīs, vai nu kur kuro reizi. Grūti nejust vēju prātā, esot kustībā. Ak, jā, tā jau var viegli salauzt kāju, izmežģīt roku un pazaudēt galvu! Lai saaudzētu, lai sadziedētu, lai atrastu! Stīvums ir paliekošs un pārāk bieži vairs neizlokāms. TĀPĒC NEIESTIGT.
Iemīlēties. Iedraudzēties. Uzticēties un vilties. Nīst un sāpināt sevi. Domāt par citiem, prātā paturēt sevi. Atdoties un prasīt pretī. Iegūt un zaudēt. PIEĶERTIES. Pieradināties būt kopā. Iemācīties just vientulību. Bet pieķerties kam dzīvam, siltam, mainīgam, ne pastāvīgam, bet patstāvīgam. Pielaist sev tuvu, tuvu klāt, un neļaut, lai tikai glāsta. Ļaut, lai arī sit. Nedaudz sadomazohistiski blakus un ap būt. Ieaugt otrā, iesakņoties, protams, tikai ar atvasēm. Esmu egoiste, lai pašos pamatos palieku sevī. TĀPĒC PIEĶERTIES.
Cienīt savus pretiniekus, nepazemot tos, kas ir cienīgi tev pretim stāties. Tātad nepazemot sevi. Vai mīlēt savus ienaidniekus? Labāk neiegūt viņus. Prast kritizēt un slavināt savus draugus. Laipni parunāties ar pretimnācējiem, bet viņiem atdot tikai kūkas glazūru. IEDZIĻINĀTIES UN SAPRASTIES. Ne tikai saprast, pieklājīgi māt ar galvu un otram grūtos brīžos teikt, ka gan jau viss būs kārtībā, bet saprasties, iedzīvoties, izjust. Iemācīties kopā klusēt, vienkārši būt. Pārāk daudz vārdu mētājas pa pasauli apkārt. Bieži pārāk maz jēdzības. Runājot tu esi ar saviem vārdiem. Klusumā – ar to, par ko domā. Tāpēc klusumā tu esi vairāk, dziļāk, katrā šūnā. Ja vien māki klusēt. TĀPĒC IEDZIĻINĀTIES UN TĀPĒC SAPRASTIES.
Neierobežoties. Nenospraust sevi nemainīgu, saliktu sakārtotu teikumu formā izkārtotu baušļu krātiņā. PLĪVOT. |
|
|