| iz seniem laikiem |
17. Nov 2005|17:26 |
|
Es izeju skumstošā vakarā. Puvušu ābolu pilna zāle. Putnu pēdējie sāpju kliedzieni kā tūkstotis dažādu ziedu saulrietā. Es atdevu vakaram savu tukšumu un iekliedzot slāpēs. Tikai debesis ir mans liecinieks. Tikai gaistošās debesis un vējš, kurš noglauda galvu kā sargs. Mana reliģija šovakar būs stipra. Skaistums ir miris, katrs zieds jau ir bojāeja. Man piestāv ziedi – jasmīni, hiacintes, mazie sniegpulkstenīši, es esmu nožēlojams, iznīcināms! Mana reliģija būs cieta- akmens mans dievs. Notraukšu putekļus pravieša vārdiem, uzspodrināšu altāri – vai akmens, pravieti mans, ir sliktāks par dzērušu mūku? Bet es zinu, brīdī kad saule dzisīs, kad debesis aizdedzinoši ietrieksies manī, būs pamošanās. Tu vienkārši nāksi pār zāles viļņiem kā kristus, mana reliģija izplēnēs pelnos, aiztrauksies vējā. Tu vienkārši nāksi un teiksi, ka dievs esmu es pats. Es čukstēšu klusi: dievs ir miris... “arī sātans”, tu teiksi. Tu esi dievību un dēmonu kapsēta. Celies! Pamošanās būs rūgta, tomēr celies! Patveries manī. Un šis mirklis būs tik pilnīgs, tas būs sākums tev, mana dzīve. Bet pašlaik es vēl sīksti turos pie sevīm, ar nagiem ieķēries akmens skaudrajā miesā. |
|