| to flying_adder |
[12. Apr 2005|11:31] |
|
un vinja viegli notrauca savus blondos, viegli vilnainos matus no pieres un nopietnā balsī teica: "bet viņa atbraux atpakaļ daudz bagātāka. zini, mēs tomēr no visām nepatikšanām iegūstam kaut ko labu." un jutās pateikusi kaut ko svarīgu, kaut ko nozīmīgu, kaut ko neredzētu. un to viņa teica par tevi, ja |
|
|
| |
[12. Apr 2005|16:15] |
|
kaut kaa neatceros, ka agraak buutu shitaa priecaajusies par zaali, putniem, smarzhaam, tekoshiem uudenjiem un sauli. vai man ir iisa atmiņa? |
|
|
| hm |
[12. Apr 2005|16:16] |
|
un jau atkal ārsti tik noteica, ka psihe mana psihe ir tā, kas liek mocīties ķermeniskās sāpes. a varbūt ta paņemiet un sāciet to psihi ārstēt - tajos senajos laikos bērnu slimnīcā lieku jautājumu nebija - ščegoļevs ar vieglu roku manu artrītu ārstēja ar antidepresantiem... |
|
|
| dumji |
[12. Apr 2005|16:41] |
viedais reinis kaadu laicinju atpakalj noformuleeja, ka mans darbs ir: "paliidzeet cilveekiem redzeet to, ko vinji grib redzeet, bet pashi nespeetu sagaadaad". tagad dzirdot koleegi blakuskabinetaa verveleejam par to, ka "nav svariigi kur un kad tas notiek, vajag mochiit par to, ka tas ir kruta", jaapiebilst, ka vispirms cilveekiem ir jaaiegalvo, ka tieshi shis maaxlinieks ir tas, kuru vini grib redzeet, un bez kura vinju izklaides/atpuutas/kultuuras dziive buutu nepilniiga, un tad teikt - nu re, gribeejaat? mees jums te vinju atvedaam...
tik kaut kaa mums vienmeer sanaak otraadi - mees atvedam un tad luudzamies, nu varbuut atnaac, pameegini.... |
|
|
| atmiņas spēlītes |
[12. Apr 2005|23:01] |
|
gājām ar draudzeni un viņas māsu, kuru biju satikusi jau vairākos pasākumos, un pēkšņi vanšu tilta vidū - ES VIŅU ATCERĒJOS. pēkšņi man sagāja kopā attēls no pagātnes kopā ar zināmo par šo cilvēku un balss, un runas veids, un es atcerējos, ka viņa pirms nieka pieciem gadiem bija bijusi mana vidusskolas psiholoģijas skolotāja. toreiz - cilvēcisks brīnums skolā, kur visi pasniedzēji bija maitas, čūskas un kazas, viņa bija tik cilvēciska, tik savēja. un es atcerējos viņas stāstus par šizofrēniķiem, un spēles, un stundu vadīšanas mākslu. un man palika kauns par to, ka es spēju cilvēkus tik ātri aizmirst. skat, ne pieci gadi nav pagājuši, bet cilvēks no ikdienā lietojamās atmiņas ārā. pie tam, cilvēks, kuru es augstu vērtēju tolaik. skumji par mani. |
|
|
| kusturica |
[12. Apr 2005|23:05] |
bet vispār mēs nācām no kusturicas koncerta. atturīgā, nemīlīgā, augstā zāle, vēsi, neiešūpojami cilvēki un tāda kā nenovīdība no skatītājiem.
bet slāvu estētikā ideāls, dzīvs, parupjš, paskarbs, naturāls, talantīgs, asprātīgs, ironisks priekšnesums. ar kuru salīdzinājumā bregovičs bija kā baletdejotājs pret krogus dziesminieku. un tas jau dr.nellem un kusturicam arī piederētos - piepītēti krogi, iedzēruši, sasvīduši cilvēki, dzīvesprieks, sadauzīti trauki un atbrīvots prāts.
a nu no kurienes mana mīlestība pret slāvu kultūru, nebeidzu brīnīties. manos senčos taču ir līvi un vācieši, slāvi ne tuvu nav stāvējuši ;) nu? to iemācās? tas iekrīt? tā gadās? |
|
|