| atmiņas spēlītes |
12. Apr 2005|23:01 |
|
gājām ar draudzeni un viņas māsu, kuru biju satikusi jau vairākos pasākumos, un pēkšņi vanšu tilta vidū - ES VIŅU ATCERĒJOS. pēkšņi man sagāja kopā attēls no pagātnes kopā ar zināmo par šo cilvēku un balss, un runas veids, un es atcerējos, ka viņa pirms nieka pieciem gadiem bija bijusi mana vidusskolas psiholoģijas skolotāja. toreiz - cilvēcisks brīnums skolā, kur visi pasniedzēji bija maitas, čūskas un kazas, viņa bija tik cilvēciska, tik savēja. un es atcerējos viņas stāstus par šizofrēniķiem, un spēles, un stundu vadīšanas mākslu. un man palika kauns par to, ka es spēju cilvēkus tik ātri aizmirst. skat, ne pieci gadi nav pagājuši, bet cilvēks no ikdienā lietojamās atmiņas ārā. pie tam, cilvēks, kuru es augstu vērtēju tolaik. skumji par mani. |
|