Ekh, no ko viņi tik ilgi, ko nerādīja Šķērroci pa 5x dienā tikko Dēmoniskais Bārddzinis sāka kinoteātru sēdekļu nomā ripināties?

Bet sīkums par retrospekciju. Tā filma ir šausmīga.

Un ne jau dēļ nažiem un asinīm, bet ģimenes galvas epizodiskajiem audzināšanas mēģinājumiem.

Tik rezonējoši biedējoši, ka tirpas pār kauliem.

A citādi... Nekas šeit nerakstīts laikam jau ir laba zīme. No worries. Galvenais pašai nepārlasīt iepriekšējos mēnešos sadzejoto.

"Atrodi kādu interesantu sabiedrisku nodarbi" mēdz ieteikt.
Kādu grupveidīgu sporta veidu, cibsieviešu populārās vēderdejas (vai kādas citas dejas), jogu, kādu kvazikristīgo draudzi vai jebkuras citas reliģijas atbilstošu formējumu vai kādu biš zinātniskāk pamatotu grupu terapiju. Ta kaut jaunu valodu apgūt, biš pie studijām atgriezties, vai vismaz korī sākt dziedāt (pie viena lepnumu un individualitāti apspiestu kārtīgi).


Kam tas. Kam vēl vienu baru cilvēku, kuru par-manu-interesantāko-dzīvi kārtējo reizi vērot no malas?
Un ja vēl jebkam tādam jātrauj laiks tam cilvēkam, kas ir mājās? Tam, kurš visai pamatoti justos sāpināts jau tikai zinot, ka tādas domas pa prātu viņa līdzcilvēkam virmo? Kur nu vēl, ja būtu spiests pieciest palikšanu vienam laiku pa laikam, kamēr es nejēdzīgi mēģinu sevi ielīmēt vidēs, kurās šā vai tā esmu un palieku svešķermenis?

Adaptācija ir lieliska lieta. "Ko velcies pakaļ" sāp vairāk par iemeslu, ko kāds min lai nedotos tev līdz. Un pat "Kur tu mani atvilki" var dzēst ar atgādinājumu par brīvo gribu.

Bet pret aukstumu vispakārt tas nepalīdz, pat ja aiz loga jau atkal pavasaris.( Un drīz pēc tam  )