Apsolīju sev uzrakstīt te pastāstu, par jumtu un gruvešiem- kā mat ieteica...

Un re, nevarot sev atrast divas stundas parakstīšanai, tā arī nesaņēmos ne vārda uzrakstīt. Nē, šī ciba tomēr ir man, kur rakstīt sev. Bez solījumiem. To niecīgo motivāciju manas prokrastinēšanās ķēdes jau sen iemācījušās pārlēkt pat nepamanot.

Migla visapkārt, vate galvā...Bet vispār jau labāk. Pēc pagājušās nedēļas paviršās pāraktivitātes un divām pasīvām nedēļām pirms tam, vismaz produktivitāte kāda ieslēgusies.

Vienīgi...mazliet žēl, ka vecās piesaistes atkal atgriezušās. Asa skumja pēc katras sarunas ar viņu, pēc katra 'piedosi, ka tik maz uzmanības atvēlēju?'... Kas tur ko piedot vai nepiedot - nav jau pienākuma nekāda pret mani - ne tagad, ne jebkad agrāk.
Tiešām centos, lai nebūtu, cik nu spēju. Cik ir vēlme dalīt, tik ir - ne jau tādu, aiz pienākuma izdalītu uzmanību dvēsele alkst, bet brīvi gribot dotu. Un tādas neesamību lūgt piedot? Kāpēc? Es...centīšos vienkārši netraucēt, laikam jau. Negribu radīt kādam lieku atvainošanas vēlmi.

Un tas otrs - tas muļķīgās labsajūtas pilnais smaids katas sarunas sākumā... Kaut satikšanās vienā laikā tiešām nejauša, ne tīši plānota... bet sasodīts, ja prāts to tik ļoti grib kā priecīgu ilūziju būvēt - nu lai tiek. Nav taču no tā ļaunuma nevienam nekāda. Es tikai priecājos, es tiešām neko negribu gaidīt pretī. Pietiek man ar tiesībām uz vienkāršu, klusu, bezpienākumu prieku.