Pablo Neruda - Šonakt es varu rakstīt visskumjāko dzeju... Šonakt es varu rakstīt visskumjāko dzeju...Šonakt es varu rakstīt visskumjāko dzeju.
Rakstīt, piemēram: "Ir mirdzoša nakts,
un tālumā trīc zilas zvaigznes."
Nakts vējš met lokus debesīs un dzied.
Šonakt es varu rakstīt visskumjāko dzeju.
Es viņu mīlēju un arī viņa reizēm mīlēja mani.
Naktīs kā šī es viņu turēju savos apskāvienos.
Zem bezgalīgām debesīm es viņu skūpstīju vēl un vēl.
Viņa mani mīlēja un arī es reizēm mīlēju viņu.
Kā gan varēja nemīlēt viņas lielās mierīgās acis.
Šonakt es varu rakstīt visskumjāko dzeju.
Domāt, ka man viņas nav. Just, ka esmu viņu pazaudējis.
Klausīties bezgalīgā naktī, vēl bezgalīgākā bez viņas.
Un dzeja krīt dvēselē kā rasa uz zāles.
Kāda vairs nozīme tam, ka mana mīla viņu nespēja noturēt?
Nakts ir zvaigžņota un viņa nav kopā ar mani.
Tas ir viss. Kāds tālumā dzied. Tālumā.
Mana dvēsele nevar samierināties, ka viņa ir pazaudēta.
It kā sniedzoties pēc viņas, mans skatiens meklē.
Mana sirds meklē, un viņa nav kopā ar mani.
Tāda pati nakts, kas izbalo tādus pat kokus.
Mēs - tie, kas bijām - vairs neesam tie paši.
Es viņu vairs nemīlu, tas tiesa, bet kā es mīlēju viņu.
Mana balss meklēja vēju, lai pieskartos viņai ar skaņu.
Citam. Viņa piederēs citam. Kā pirms maniem skūpstiem.
Viņas balss, viņas gaišā miesa. Viņas bezgalīgās acis.
Es viņu vairs nemīlu, tas tiesa, bet varbūt tomēr mīlu.
Mīlestība ir tik īsa un aizmiršana ir tik gara.
Naktīs kā šī es viņu turēju savos apskāvienos,
tāpēc mana dvēsele nevar samierināties, ka viņa ir pazaudēta.
Kaut arī šī būtu pēdējā sāpe, ko viņa man rada,
un šī būtu pēdējā dzeja, ko viņai veltu.
( spāniski )