Viņš nav līdzīgs nedz tēvam, nedz mātei, dēlu un meitu viņam nekad nebūs; viņš ir atriebīgs un pacietīgs (kā visiem zināms, viņš nekurnēdams pacietīgi strādās kāda labā desmit gadus, lai gūtu iespēju vienreiz šim cilvēkam iespert), vientuļš, bet ne lepns, patstāvīgs, bet ne iedomīgs, ar balsi, kas izsmej viņu pašu. Izstumtais un pārijs, kuram nav ne drauga, ne sievas, ne mīļākās; viņš nezina, kas ir miesīga bauda, un nekas viņu nespēj skart; viņam nav nekādas pasaulīgas mantas, viņu nemāc kārdinājumi un nešausta sapņi, un nenomierina vīzijas; viņš nepazīst ne ticību, ne cerību, ne žēlsirdību. Kā mizantrops viņš sešas dienas nedēļā bez atlīdzības kalpo cilvēkam, kuru ienīst, ar ķēdēm piesaistīts tam, ko nicina, un nedēļas septīto dienu spārda savus līdziniekus vai saņem no tiem spērienus pats. Pat dzinējs nēģeris viņu nesaprot, lai gan šī radījuma tieksmes un domāšana ir gaužām līdzīga viņējai, un viņš veic savai iedabai svešas darbības svešā vidē; viņš gādā maizi ne tikai vienai rasei, bet veselai sabiedrībai; lēnprātīgs, un viņa vienīgā mantība tiek viņam atņemta un kopā ar viņa dvēseli izvārīta līmē. Neglīts, nenogurstošs un aplam stūrgalvīgs – viņš nepadodas ne saprāta balsij, ne glaimiem, ne solījumiem; bez gaušanās viņš veic savus necilos, vienmuļos pienākumus, kā balvu saņemdams vienīgi sitienus. Dzīvs viņš, citu dzīts, velkas pa pasauli kā vispārēja apsmiekla objekts, miris viņš netiek ne apraudāts, ne apdziedāts, ne svinīgi izvadīts, un viņa smagnējie kauli, it kā brēcot pret debesīm, balo vientuļās nokalnēs starp sarūsējušām konservu kārbām un suķēm, un vecām automašīnu riepām, bet miesa, pati to neapzinādamās, maitas putnu guzās ceļas augšup debesīs.
Viljams Folkners „Sartoriss”