csm

Draugi

You are viewing the most recent 20 entries

27. Februāris 2035

sveetaa_seeta @ 01:02: Esmu nonākusi pie 1 jautājuma un 1 atbildes.

Jautājums - vai ir iespējams būt jautram cilvēkam, bet nebūt pāķim?

Atbilde - Jānis Stībelis ir bossa nova. Nevis tāpēc, ka viņš dziedātu to bossa novu, bet gan tāpēc, ka gan Jānis Stībelis, gan bossa nova ir neizteiksmīguma etaloni (nejaukt ar etalonu).

Diemžēl manam jautājumam nav nekāda sakara ar atbildi.

27. Februāris 2015

martcore @ 00:35: nepatīkamais par fudbolu
fejenorda un romas rasistiski huligāniskajā škandālā pārsteidz pat nevis tas, ka rasisms eiropā un banāns žervinjo ierodas no roterdamas, viduseiropā pēc pieredzes cilvēki mēdz reizēm būt galīgi jebanutiji uz visu galvu
bet tas, ka šis viss notiek eirolīgas jau vairs-nezinu-kur-astoņdemistastoņdaļfinālā, kad uz rezultātu lielā mērā pojebeņ gan romai, gan fejenordam
kas tas bija, neizskaidrojami

26. Februāris 2015

martcore @ 22:51: Главари "ДНР" массово убивают наемников из РФ, чтобы не платить им зарплату
-----------
no sākuma ne visai ierubījos šajā finansiālajā shēmā, lai arī savstarpējām razborkām aktīvi ticu
bet nu kā sanāk
pēc taimlaina algotņi tur atradās vēl pirms dnr, tobiš, vispār vēl pirms dnr abreviatūra parādījās kā tāda, kā viņiem var būt kaut kādi līgumi ar doņeckiešiem
vai pēc tam pārslēdza
murgs

hesus @ 22:20: Mašīnai pabira amortizators un pakaļā gultņi. Kikai mašīnai bortdators laikam nodega, vispār neko nedara. Saimniece teica, ka nākšot dzīvoklim labot boileri, aiznesusi pie reizes daļu mēbeļu. Man kaut kā tas viss liekas sīkums, meitene saka, ka viņai esot histērija. :D

Tags:
honeybee @ 19:16: Kā zināt, ka esi piedzemdējis nerdu: bērns ir nopircis e-talonu, lai izmantotu telefona NFC un nolasītu e-talona datus :)

indulgence @ 17:19: Par nabaga lapsačiem aizbilstiet labu vārdu
Karavadoņa Džao dēls, cienījamais Sjanmiņs tika iecelts par Baodinas (Heibejas provincē Ķīnas austrumos) gubernatoru.
Kādu nakti viņš sēdēja zvilnī, savas rezidences rietumu tornī, un lasīja. Visas durvis bija aizslēgtas, ārā sasaucās sardze, tikai cikādes fonā viegli čirkstēja. Piepeči Sjanmiņs ieraudzīja ēnu, kas ieslīdēja loga ailē; nonākusi istabas vidū, ēna sāka sev berzēt galvu, tad kājas un rokas, līdz sabiezēja un ieguva formu. Gubernatora priekšā stāvēja būtne sarkanās kurpēs un galvas apsēju, kurš salika rokas sveicienā un teica: Es esmu nemirstīga lapsa (te jānorāda, ka Austrumāzijā neviens nepārvēršas par vilku, kā Eiropā, bet gan par lapsu) students, dzīvoju te jau simts gadus, savulaik pie manis ciemos nākuši daudzi cienījami ļaudis, un nu jūs te esat iekārtojies uz lasīšanu. Nespēju izrādīt nepatiku paša imperatora ierēdnim, tāpēc ierados lūgt norādījumus, kas un kā. Ja esat ieplānojis arī turpmāk šajā tornī dzīvot, tad man vajadzēs pārvākties kurp citur, taču lai savāktos, vajadzētu kādas trīs dienas. Ja jūs apžēlosities un ļausiet arī turpmāk man te mitināties, tad lūgtu turē† durvis aizslēgtas, kā tas vienmēr bijis.
Sjanmiņs, viegli izbrīnīts, ar smaidu atbildēja: Tu taču esi lapsis, kā gan vari būt students?
- Visām lapsām ir tas gods ik gadu tapt pielaistām kārtot eksāmenus pie Māmuļas Taišaņas (Bisja Juaņdzuņa – debesu feja, nefrīta jaunava, rītausmas kundze, Taišaņa kalna gara meita, bērnu un lapsu aizgādne). Un tās, kuras ir apguvušas literāro rakstu valodu, kļūst par studentiem, bet kas nemācās, tā arī paliek savvaļas mežonīgās lapsas. Jūs esat labdzimis kungs, un ļoti žēl, ka tā arī neesat iemācījies, kā sasniegt nemirstību. Taču arī mums to ir grūti apgūt. Sākumā mēs mācāmies pārvērsties cilvēka veidolā, pēc tam iemācamies cilvēku valodu. Tie, kas mācās cilvēku valodu, vispirms apgūst putnu valodu, bet tur jāiemācās runāt visu četru jūru ieskauto deviņu provinču putnu valodas. Kad tas apgūts, tad var sākt saprast cilvēku valodu un pārvērsties par cilvēku. Tas viss prasa piecus simtus gadu. Cilvēka veidolā ir vieglāk iemācīties kļūt nemirstīgam – tam nepieciešams vien pieci simti gadu sūrās mācībās. Labdzimušiem ļaudīm, kā arī ar rakstniekiem, ja tie spēj saņemties mācībām kā kļūt nemirstīgam, mācības rit daudz raitāk, tikai divus simtus gadu. Tā kā jūs noteikti varat to apgūt, tas ir skaidrs kā diena.
Gubernatoram Džao patika lapsas teiktais, un jau nākamajā rītā viņš lika aizslēgt rietumu torni, lai netraucētu studentam mācīties.
Par šo notikumu es uzzināju no Čeņjuaņas priekšnieka, karavadoņa Džao Ļanduna mazdēla, kura pēcnāves vārds ir Džao Džijuaņs. Un vēl viņš piemetināja: Mans tēvs visu atlikušo mūžu nožēļoja, ka nav pavaicājis, kādas eksāmenu biļetes studentiem uzdod Māmuļa Taišaņa.

Juaņmejs (1716-1797). Jaunie Cise pieraksti.

Tags:
martcore @ 16:06: starp citu, mani dzen samērā šizofrēnijā ziņas par to, ka medikamenti krievijā viņiem pašiem liekas ļoti dārgi
kamēr pie mums uzskata, ka lētāku medikamentu, kā krievijā vispār vairs nemēdz būt
man paziņa čuvags ved fāterim kontrabandas ceļā medikamentus no krievijas, kas tur esot divas-trīs reizes lētāki nekā latvijā, dolāros pēc aktuālā kursa
tad kas tas vispār ir par sviestu aptiekā, "šīs tabletes maksā astoņus miljonus eiro, bet ar valsts atbalstu jūs varat nopirkt arī pa trīs eiro čēesmit centi"

vistu_zaglis @ 15:03:

Mūzika: Moby / Why Does My Heart Feel So Bad (Ferry Corsten Remix)
martcore @ 15:35: tautieši! ir zināms, ka dažreiz projektējot pilsētu mūsu projektētāji saskaras ar iedvesmas trūkumu brīžos, kad nākas dot ielām vārdus. tādēļ standartizētās ceļu tīkla šķērsielas tiek nosauktas par līnijām. līnijas ir čierī, ir imantā, laikam pat mežaparkā bija līnijas (?!)

Poll #20338 sdgdshashydefhdfh
Open to: All, results viewable to: All

rīdzinieki! kā jums patīk labāk:

View Answers

līnijas, tipa, faktiski ņujorka
5 (16.1%)

nē, labāk izdomāt jaunus nosaukumus - kimas beisindžeres iela, kimas vaildas iela, kimas dīlas iela
26 (83.9%)



martcore @ 15:17: overheard in riga
viena policiste uz ielas žēlojas otrai
- un ko es varu darīt, ja pirmais ir mežāzis, a otrs - vispār dvīnis!

nezkāpēc ienāca prātā dzejolis par brāļiem līņiem, bet principā šī rindiņa būtu teicama jebkurā maikla manna filmā
upd: tikai ne par indiāni vanagaci
upd2: nē, tur arī

kautskis @ 13:43: How the other half lives
Šiten te paklīda apkārt intervija ar msjē Imantu Parādnieku. Viņa ir sacerēta tajā postpadomju žurnālistikai, dievam žēl, gauži raksturīgajā žanrā "Mūsu lasītāji vēlas uzzināt, kāpēc jūs esat tik lieliski", tomēr tīri negribot šādas tādas savdabīgas personības šķautnes atklājas gan.

Tā vien izskatās, ka msjē Parādnieks vienkārši ir pieradis izrīkot sievietes. Viņam šķiet pašsaprotami, ka viņš nosaka, kā būs — tagad ejiet pastaigāties, jo es klausos metālu (citāta beigas), — un viņa kundzei šķiet pašsaprotami pakļauties. Protams, no tā it nebūt nav grūti atvasināt, ka arī visām pārējām sievietēm jāpakļaujas Parādnieka rīkojumiem. Netaisīsit abortus un viss, ko jūs iedomājieties.

Nēnu, protams, katram savs. Droši vien ir kaudzēm sieviešu, kas puslīdz labprātīgi pakļaujas. Man gan ļoti gribas to norakstīt uz greizu audzināšanu bērnībā, bet, galu galā, arī ar savām bērnības traumām katrs izdarās, kā tīk — vieni mēģina tikt pāri, otri cenšas neņemt vērā, bet trešie paņem klēpī, apmīļo un pasludina par savas morālās stājas stūrakmeni.

Bet vienu lietu es tiešām līdz galam nesapratu. Uz beigām Parādnieka kungs stāsta par savu divsievības mirkli. Kam negadās, vai ne. Bet pārsteidz viena lieta. Tātad šis msjē puslīdz labi saprot, ka cilvēki mēdz iemīlēties ne tikai tā, kā pienākas. Un, ja būsim tiešāki — cilvēkiem patīk kniebties ne tikai tā, kā pienākas. Protams, gabals jau viņiem nenokritīs, ja viņi to nedarīs. Tāpēc kaŗojošie morālizētāji vienmēr var pakāpties uz sava ziloņkaula ķeblīša un stāstīt — skatieties, skatieties, šitie pagrimteņi nespēj stāties pretī savām miesas kārībām! Nu, jā. Ļaudis vispār ļoti daudzas lietas dara tikai un vienīgi tāpēc, ka viņi to izbauda. Tad jau tikpat labi var rīkot piketus pie būlciņu [tâ! — red. piez.] ceptuvēm. Tās arī pastāv tādēļ, ka cilvēkiem patīk nodoties savām miesas kārībām.

Tātad: msjē Parādnieks gauži labi zina, ka šad tad var sagribēties kniebties ne tā, kā nāktos. Tāpat viņš nojauš, ka tādi iebildumi kā "jā, bet ģimene tak var izjukt" šādos brīžos īsti nestrādā. Tad pasakiet man, lūdzami, kādēļ šis pats kungs tik ļoti iebilst pret citiem ļaudīm, kas arī mīl un kniebjas ne tā, kā nāktos? Kas tas ir, vienkārša pārliecība, ka es esmu tāds ūnikāls un neatkārtojams, es jūtu lietas, kuŗas citi ļaudis nekad nespēs? Pārliecība, ka man ir atļauts, bet pārējiem nē? Tā skaistā atziņa "mana nobīde no normas nav nekāda nobīde, salīdzinot ar jūsējo", kas ļauj ļaudīm dzērumā gausties par to milzu postu, kas panestos, ja legālizētu marihuānu?

Starp citu, šis būtu bijis jauks jautājums, ko paprasīt sarunas beigās. Bet tad jau nu atkal, tas acīmredzot neatbilstu žanra prasībām.

vistu_zaglis @ 12:30: Kamēr mēs te dzeram, [info]perkons uzrīkojis lokālo kikstārteri, lai pārstāvētu Cibu starptautiskā līmenī un nodotu uguņus skvoša turnīrā Pīterā. Šķiet atbalstāmi.

Mūzika: ZRNI / Dva
chimera @ 12:17: combo, ko nevar neatzīmēt: šodien stāvēju svecītē bez rokām, uz galvas (tiesa, tizli) un uztaisīju kādus miļons tiltiņus.

indulgence @ 10:47: par mutes brūķēšanu
Vakar aizsēdējos krodziņā ar sen nesatiktu kamrādu, pļāpājot pie alus kausa par dekadenci tālajos 1960. gados. Nu par to, ka spilgtākās fluktuācijas kultūrā notiek juku laikos, aber kā sadzīve normalizējas un ieiet stabilās sliedēs, tā nez kāpēc spilgtu personību vairs nav, to vietā nāk “ētera personības”, furšeti un sarkanie paklāji, bet radošais darbs ir apzināti virzīts uz publikas gaumi un popularitāti (kā intervijā sevi godīgi pozicionēja nesen kā dievzemītē grozījusies sparancūziete Orlāna). Un pat nav vajadzīga spalvainā Hruščova roka – sadzīve un līdzbiedri lieliski visu pašregulē, lai neviens saplīsušās ūzās, sēžot likteņupes malā nedziedātu Butkēviča balsī “es esmu bagāts, man pieder viss”. Visā šai kontekstā uzvaicāju, kāpēc kamrāds, būdams klab.lv, pats neko neraksta, tikai lasa. Šis tā skumji: nu modelējam situāciju. Ir, piemēram, cibiņš [info]cezars_kalnins, kurš gana regulāri savā cibā gānās par četriem baltiem krekliem un sirdsapziņām. Bet jādzīvo ir, dzīvoklīti gribas, ciba ir cibai, bet ikdiena ikdienai – šis nosūta savu CV, pretendējot uz vakanci kādā uzņēmumā. Un pat nenojauš, ka šajā uzņēmumā strādā cibiņa [info]sondore, kuru trakoti kaitina [info]cezars_kalnins, kas, viņasprāt, ir klaja un derdzīga ņirgāšanās par visu, kas svēts. Un, kā jau ziņkārīgs sievišķis, viņa lieliski zina lietotāja [info]cezars_kalnins īsto vārdu – šamā CV ieslīd miskastē, kaut viņš būtu ideals kandidāts uz konkrēto vakanci. Un, palīdzējusi šādā veidā Providencei darīt pasauli labāku, cibiņa [info]sondore dodas mājās, kur ar sausa pinogridžio rokā noskatās alternative kino seansā “Elpojiet dziļi”, no sirds pārdzīvojot līdzi galvenajam varonim un tā grūtajam liktenim, cīnoties ar birokrātijas dzirnavām. Un ne mirkli nepieļauj savu līdzību ar galveno antivaroni. Bet lietotājs [info]cezars_kalnins paliek caurām biksēm un ģitāru var likt pažobelē, jo sētniekam nav laika peršas rīmēt, viņam fiziski jāstrādā, lai maizīti gādātu. Nevajag brūķēt muti, to var atļauties tikai juku laikos, kad sociālie lifti un pārmaiņas ir daudz elastīgākas, bet jaunumu tik daudz, ka neviens nepievērš uzmanību tam, ka kāds domā mazliet pret straumi.

Iekrita šī doma prātā tāpēc, ka arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc esmu pārstājis cibā ko rakstīt. Lai līdzcilvēkus nekaitinātu. Tb lai mutes brūķēšana neapgrūtinātu ikdienas dzīvi ārpus blogosfēras.

Tags:
honeybee @ 08:35: Are delusion and sanity to be rigidly separated or, on the contrary, could the former be not only consistent with but even a condition of the latter?
Those are not abstract intellectual questions, and they have a real bearing on the way in which psychosis is treated in society today. Our attitudes to madness will shape our response to it, in terms of both our everyday interactions and in the choice of therapies that are available.

/Darian Leader. "What is madness"/

Ir pagājuši apmēram 3 gadi, kopš es pirmo reizi lasīju šo grāmatu. Trīs gadi testa brauciena iz sērijas "hmmmm, kā būtu, ja tu pieņemtu, ka ārprāts ir nevis stigma un lāsts, bet kaut kas tāds, kas piemīt plusmīnus visiem cilvēkiem, nevis nelielai daļai?"
Un, es teikšu, ļoti labi ir.

Protams, var jautāt, kāda tad galu galā ir atšķirība starp ārprāta definīciju "viss, kas traucē dzīvot pašam un citiem, ir ierakstāms zem diagnozes, bet, ja tu netraucē ne sev, ne citiem, značit diagnozes nav, značit tu esi psihiski vesels cilvēks" un manu daudz plūstošāko "praktiski visiem cilvēkiem ir psihiskas novirzes, lielākajai daļai pat vairākas, lielākoties tās ir pozitīvas un palīdzošas, un tikai retos gadījumos - slikta menedžmenta gadījumā - sāk traucēt sev un pārējiem"; jo sausais atlikums ir viens un tas pats, ne?

Bet tas ir tikpat tizli kā strikta seksualitātes definīcija, nu tipa "4-5 % no sabiedrības ir pilnīgi homoseksuāli cilvēki. Ja tu neesi viens no viņiem - t.i., cilvēks, kas drāžas tikai ar sava dzimuma pārstāvjiem un nespēj just uzbudinājumu saskarsmē ar pretējā dzimuma pārstāvjiem, - tad tu esi pilnīgi heteroseksuāls un visa tava flirtēšana ar sava dzimuma pārstāvjiem ir vienkārši izrādīšanās, uzmanības pieprasīšana un izvirtība".

Strikta psihiskās veselības definēšana ir principiāli kaitīga. Tolaik, kad es stingri nošķīru "saprātu" no "ārprāta", katra reize, kad parādījās kaut kādas uztveres/domāšanas/identitātes nobīdes, mani uztrauca nemērā, man šķiet, ka vismaz 25-50 % stresa manā dzīvē bija no tā, ka man pastāvīgi 1) bija bail sajukt prātā 2) bija bail, ka es jau esmu sajukusi prātā, vienkārši pati to ne visai labi zinu 3) bija bail, ka sabruks mana rūpīgi būvētā normālā fasāde 4) bija bail, ka atnāks kāds un mani izārstēs un es zaudēšu visu, kas man sevī jebkad ir šķitis interesants un uzmanības vērts.
Un, piezīmēsim, panikas lēkme, kuras laikā tu paniski baidies, ka neatgriezeniski sajuksi prātā, ir neiedomājami nepatīkamāka par panikas lēkmi, kurā tu domā "oh, sasodīts, panikas lēkme, labi, ka tu necik daudz vairāk vairs nevari sajukt prātā"
Un, novērojot dabā kādu no savām psihuma izpausmēm, ir dafiga foršāk nevis domāt "fakfakfak es esmu traka tūlīt ņemšu cirvi un sacirtīšu gabalos savus kolēģus", bet gan konstatēt "oh, nice, viņa arī ir pieaugusi kopš iepriekšējās reizes, kad tikāmies, un viņai vēl joprojām piemīt spēja atrisināt manas problēmas in the most screwed-up way possible - bet nu zato nav garlaicīgi".
Nemaz jau nerunājot par to, ka, novērojot kāda cita psihuma izpausmes, ir ļoti jauki nevis padomāt "fakfakfak viņš ir traks jāturas pa gabalu fakfakfak viņš aizgāja uz virtuvi noteikti pēc naža", bet "o, forši, psihotiķis, man patīk psihotiķi, interesanti, kā tieši viņam tā domāšana iekārtota". Nevis padomāt "fakfakfak viņš pieturā sarunājas ar sevi un ēd kaķu konservus, noteikti tūlīt mani izvaros, jo viņš ir traks!", bet gan... well, džīzas, kāda tev daļa, ar ko viņš runā un ko ēd?

(Nemaz nerunājot par to dilemmu, kurā faktiski nonāk katrs psih*, kura pacients sūdzas par kaut kādiem simptomiem. Ņemot vērā to, ka psih. veselība = nekas tev netraucē, bet pie galvas daktera cilvēki tomēr iet tad, kad viņiem kaut kas traucē, tātad sanāk tā, ka praktiski katram, kurš aiziet pie psih*, būtu jādabū diagnoze par to vien, ka viņš iet pie psih*.)

Un man ir slikti katru reizi, kad mēs klusējam, kad mēs slēpjamies, kad mēs nejautājam. Kad mēs aizliekam aiz atslēgas aiz actiņas aiz kabineta durvīm aiz diagnozes vai "tev taču tas netraucē, vai ne?" mūsu dīvainās zamaškas, to mūsu personības daļu, kas nav atrodama vikipēdijā un izskaidrojama ar standarta diagnozēm. Danunafig mums tas vajadzīgs.

martcore @ 00:34: ļoti interesantam tekstam uzdūros
par vienu no svarīgākajām lietām pasaulē

Можно ли вообще вырасти и развиться без чувства вины? Вот серьезно, возможно ли это? Есть ли люди, которым неизвестно это чувство? Есть. Они редки и называются монстры.
xxx

kā visa šī postkristietība mani jau zajebala


martcore @ 00:22: labs demotivators, iepatikās
... )


25. Februāris 2015

martcore @ 23:17: starp citu, abdenūrs, man liekas, absolūti elitārs aizsargs
ar kaut ko atgādina rio ferdinandu, spēli lasa ideāli, nu un prot daudz vairāk, nekā tikai aizsargāties

martcore @ 23:11: 70-jā spēles minūtē arsēns vengers saprata, ka koklēns šajā spēlē viņam nav nahuj vajadzīgs
vecums
viņš jau pie 0-1 nebija nahuj vajadzīgs

martcore @ 22:51: pastījos atkārtojumus - rikošets no mertesakera
vēl jo smieklīgāk

Powered by Sviesta Ciba