no visas Krēslas mana mīļākā aina ir, kur New Moonā Edvards ir pametis Bellu tikko kā un viņa sēž savā istabā, sāk skanēt Lykke Li - Possibility un viņa nekustīgi sēž, un blenž ārā pa logu kaut kādu pusgadu. Kad es to lasīju grāmatā, es visu vakaru raudāju bez apstājas.

Tās sāpes ir dievīgas.