trauslā bālā strūkla - par dzirkstelēm

un kā tās nošķīst, elektrodam ķerot metināmo dzelzi. iet skuķis pa trotuāru pie rokas savam mīļajam draudziņam, abi steidz uz darbu, vēl ir gana agrs, ielās neviena hipstera, tikai sekretāres, sētnieki un vēl visādi ērmi, ko vēlākās stundās pamatstraumē vairs nemana. es eju pretī pārītim un telefonā tipa lēkāju pa dziesmām, meklēju īsto, bet tikai "tipa", jo skatīties ta es turpinu uz skuķi. man uz acīm ir tumšas saulesbrilles, un skuķis ir ellē smuks.
garāmejot, joprojām pie rokas savam draudziņam, viņa skatās uz mani kā kaķis, kas grib tepat un tulīt. labrīt, mīlulīt.