trauslā bālā strūkla -

Čau

Tev ir jocīga mute. Un tavas kājas ir izstiepušās, kā divu lidmašīnu atstātās dūmu sliedes. Tu runā jocīgi. Gan vārdus tu atrodi it kā paķertus no kāda sveša vārdu krājuma, gan arī tie izskan visneprognozējamākajās intonācijās. Tev ir ķertas draudzenes. Ķertas - šī vārda sliktākajā nozīmē, ja nu tev ienāk prātā iedomāties, ka tas varētu būt domāts kā kompliments. Es neesmu domājis tev te komplimentus bārstīt. Tur tu tādas muļķes vispār rauj? Tad, kad tu esi ar viņām kopā, tu kļūsti tieši tāda pati, un tad es tevi nevaru ciest.

Ja godīgi, es tevi arī tāpat nevaru ciest. Arī bez visām draudzenēm. Tāpēc, ka tu izskaties kā joks, uzvedies un runā kā joks. Neizdevies joks. Tāds, pēc kura visi samulst un nezin, ko iesākt. Tev, piedevām, ir pārāk maz gadu, lai starp mums kaut kas varētu veidoties. Tieši tādēļ es negribu ar tevi dzīvot kopā, pat ne pieļaut šādu iespēju. Tu pat neproti vārdos man pastāstīt, ko īsti tu no manis gribi. Visu laiku tikai kladzini neko neizsakošas frāzes, kas pēc savas būtības ir tik ļoti tukšas, ka par frāzēm būtu dēvējamas tikai iesāņus raugoties starp pirkstiem: “tā teikt, vai nav tā? Tu man imponē (ko tas vēl nozīmē???) utt.” Tu man stāsti lietas, kas man gan varētu pēkšņi šķist interesantas, tomēr galīgi ne man stāstāmas. Mēs nevaram sarunāties, jo katrs tavs vēstījums manī izraisa vienmēr vienu un to pašu jautājumu - kāda vella pēc tu man to tagad stāsti? Savukārt, ja runāju es, tu izskaties ieinteresēta, savelc savas jocīgās lūpas caurulītē, pēc tam kā rozīti, piekrītoši māj ar galvu, bet tad pasaki kaut ko tik ļoti muļķīgu, ka man kļūst žēl, ka vispār esmu muti virinājis, jo tu neesi sapratusi pilnīgi nekā.

Kādu laiku vēlāk izrādās, ka tu esi atstāstījusi mūsu sarunu savām draudzenēm, jums kļuvis viss skaidrs (kam īsti jākļūst skaidram, nevaru iedomāties), un tad seko vienkārši graujoši secinājumi. Gatavais kompromats. Un tad vēl tā māžošanās “Sekss un lielpilsēta” garā, ko mūsdienās turpat katra dzimumbriedumu sasniegušu draudzeņu grupiņa uzskata par vienīgo sakarīgo savas dzīves formu. Kādreiz filmas taisīja, par pamatu ņemot dzīvi, tagad dzīve tiek veidota pēc apšaubāmu filmu parauga.

Parasti jau sanāk tā, ka šokējošākās manas personas lietas jūsu tēmu lokā parādās tieši tad, kad esmu metis pie malas nez kam nepieciešamo pieklājību un ļāvis justies sev tādam, kāds es esmu un kādam man patīk būt. Jums šķiet, ka es vīnu dzeru tikai kādu glāzīti, turklāt ar striktu nosacījumu, ka vīns būs ne lētāks par kādiem 6 latiem, un es noteikti pratīšu par to izpausties gan no kultūrvēsturiskā viedokļa, gan mirklīgo garšas izjūtu iedvesmots. Skuju! Es, izlacis pāris tetrapakas nezināmas izcelsmes vīna esmu vāļājies kapos, kad vēl nebija nokusis sniegs, un vispār, šādi dzīvodams jau esmu pāris reižu mentiem un atskurbtuvei parādā. Jūs domājat, ka nosarkšu un raustīšos kā nervozs puņķis uz drāts, kad tuvosies pirmā mūsu skūpsta mirklis? Tavai zināšanai, pēdējās mūsu sarunas laikā es galvenokārt domāju, vai tu maz proti kā klājas mutē ņemt. Visādi brīnumi taču ir redzēti.

Kurā vietā jūs to pūderēto līķi savām sekcijām esat izrāvušas, kungs vien zina. Es neparakstos tam būt klāt bijis pie radīšanas. Pārpratums. Pārpratums esi tu ar savām draudzenēm, un es arī, kolīdz tieku interpretēts jūsu kontekstā. Viena mums labi zināma persona vakar esot dzirdējusi šāda veida improvizāciju. Sākumā domājusi smieties. Bet pēc tam sākusi visā saskatīt kaut kādu loģiku. Un pēc tam pavaicāja man, kā man ar veselību. Teicu, ka ir ok un ka loģika ir arī pasakā par pelnrušķīti. Sava veida loģika – īpatnēja, bet loģika.

Tad, lūk, nu es esmu atnācis mājās, piesēdies pie datora un apkopojis viedokļus, kas man rodas šajā visā sakarā. Domā, ka es tevi tagad vēlos kaut kur aizsūtīt. Neuzminēji. Mēs turpināsim tādu liegu romānu. Ne vairāk un nemazāk liegu, kā līdz šim. Un zini – tikai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nav vēl līdz šim gadījies, ka mana persona būtu šķitusi pietiekami interesants materiāls šādām mistifikācijām.

Rodas patīkams uzbudinājums, dzīvojot ar apziņu, ka kaut kur dzīvo misters X ar manām aprisēm, kurš caurmērā ir kārtīgs pilsonis, dzer dārgus vīnus, labi prot izteikties un apburt sarunu partnerus, likt bīties sievietēm sev tuvoties, un tikai laiku pa laikam pasaka ko tādu, kas liek uzmesties zosādai. Jā, varbūt šis X nav īsti riktīgs... visdrīzāk patiešām nav...

2002