trauslā bālā strūkla -

pirms mirkļa man piezvanīja viena perosna, ar kuru runājot, man jau diezgan hroniski sarūk spējas skaidri un savākti izteikties. man aizmirstas vārdi, es nervozi iesmejos un pat nosarkstu un nosvīstu, kaut arī esmu savā vidē, un spogulī sevi varu saskatīt kā vienu personu ar kaut kādu priekšmetu pie auss.

valodas zaudēšanas sajūta šajā konkrētajā kontekstā man jau ir diezgan pazīstama. šī nebija pirmā reize, bet agrāk es tam vienkārši nepievērsu pienācīgu uzmanību. šoreiz ir citādi un es rakstu.

šodien ar viņu runājot, pavisam nevilšus atcerējos vienu no mūsu nesenajām tikšanās reizēm, kad kādā šaurā vietā, kur atradāmies viens otram diezgan tuvu ar sejām un bijām spiesti šādā salikumā pavadīt vairāk nekā pāris komfortablas minūtes, viņa izvilka higiēnisko lūpukrāsu un rūpīgi, man it kā liegi garām skatoties, pārvilka to pār lūpām, pēc tam tās savilka, atbrīvoja, ievilka uz iekšu un atkal ļāva tām uzplaukt visā krāšņumā,
un pēkšņi viņas jautājumos vairs nespēju saklausīt parastu apstākļu noskaidrošanas vēlmi nākamās piektdienas sakarā - cikos tev būtu labāk, mēs varētu tad satikties, kaut ko garšīgu uzēst taču tu gribēsi, aiziesim kaut kur kopā, es zinu ļoti labu vietu, tu būsi viens? kurā viesnīcā tu paliksi, ..beidz.., nu labi, es piezvanīšu tam tur tipam un tev uzrakstīšu īsziņu? -
man atplūda asinis no valodas centriem smadzenēs, no siekalu dziedzeriem, kas mitrina rīkli, no vēl viskautkurienes un visas saskrēja tur, kur šodien esmu uzvilcis ļoti ērtu cK veļas gabalu. viņa tikai turpināja jauki un piemīlīgi runāt, nemaz nenojaušot, ka man ir mežonīgi sacēlies.
jā, jā, protams, sacīju es. un atnāc svārkos, bez biksītēm, piebilda mans metamais.