skumjas · pāri · visam

Šovakar salstu. Nokačāju vienu no jaunākajām Poļanska filmām ar Vinsletu, bet salstu un nevaru paskatīties. Iepirku jauno lielveikalos parādījušos hot dzērienu- ābolu, ar garšvielām, bet salstu, nevaru nostāvēt, lai uzsildītu. Varētu paklausīties radio, Naba vai 101, bet salstu, negribas pat paslieties un ieslēgt, tik tālu nu ir. Ir nesen iegādātas arī pāris grāmatas, bet negribas iet, slēgt lampu. Tā nu salīgs cirslīšvakars, savas pašas gribas pēc tāds diezko nepadevies, tomēr jācer, ačeles drīz aizkritīs ciet un citādi labi- kluss bezdomu miers.

Ik pa laikam aizmirstos un tad kāds sīkums atsauc atpakaļ Īstenībā. Dažreiz visai skarbi, bet acīmredzot nepieciešami, lai apzinātos. Viena. Domās viena. Jo pati nepanesu sabiedrību. Ja arī uz brīdi tā nav, kaut kas pamainās, tad tikai īslaicīgi. Bet vienatne tomēr ir vislabākā no realitātēm, man patiesi tā ir vispiemērotākā. Skumjas piederas, pat prieks par tām. Jā, ja būsim godīgi. Nu lūk, pateikts. Ar labu nakti. Cerēšu uz ciešu miegu.

Šodien prasās pēc salda, bet slinkums iet un meklēt našķu drupačiņas.
Aiz loga melns, krūzē rūgtenums.
Prātā tik daudz, uz āru neizlaužas.

Šodien svaiguma kūre-
tomātiņi, svaigs baziliks, gurķis ar visu zaļo mizu, vēl persiku sula. Un tā ik pa laikam, gandrīz ik pēc stundas, divām pagraužot.

Satraukums neļauj noskatīties nevienu filmu līdz beigām. Par daudz kafijas, kaut arī ar pienu un pparkūku garšvielām. Tagad mango nektārs no tetrapakas. Gards.
Ir vakars, agri satumsis, skaisti, tā vienai pasēdēt. Asaras un paššaustīšana kaut kur dziļi, vismaz uz kādu brīdi.