|
|
|
Oktobris 26., 2006
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) coda | 19:50
es zinu, ka ir smagi, es to tik ļoti jūtu, ka man ir vēl smagāk mēģināt runāt, varbūt kaut kā kaut ko kaut kā palīdzētu, bet.. es nezinu, kā palīdzēt.. es nezinu kā runāt par to, kā ir būt šausmu notikumu centrā.
es mēģināju runāt, man, ja varētu tik daudz reižu saņemties, būtu daudz ko teikt, laikam. tikai jā, es atkal vēlējos, kaut man būtu kāda zelta zivtiņa, kas dotu man vēlēšanos un es vēlētos, kaut spētu piepildīt cilvēku vēlēšanās, kaut spētu viņu smagumu noņemt..
braucot mājā kārtējo reizi iedomājos par to, ko iedomājos visas reizes, kad braucu mājās uz šejieni. bet tas lai paliek top secret. izpalika. šoreiz.
un vēl, tāpēc, ka man ir telefons un es to izmantoju, nācās saskumt, salūzt, tad sadusmoties. un tad domāt par to, kā tas ir Ivanova gadījums. beidzot man izdevās par viņu padomāt, padomāt par to nabaga cilvēku Ivanovu, cik patiešām viņa smagums bij nepanesams, un visi viedie cilvēki ap viņu.. ne kripatu to atvieglot. nē, es nerunāju par sevi.. manā gadījumā.. manā gadījumā neviens vairāk kā tieši iesaistītie vēl nav un nevar būt iesaistīti. bet es arī nevaru. arī man tas ir smagums. domāju un izdomāju salīdzinājumu, laikam jau jūsu daiļajiem prātiem banālu, ka ar mani kā ar puķi, ja noplūc, novīst.. pasmaržot drīkst. bet arī man ir kaut kādi instinkti, kas liek dzīties pēc izdzīvošanas un izvairīties no iznīcības.
bāc.
un es redzēju kaut ko tādu šodien, ko sen nebiju redzējusi. sajutu arī.
pārlecot no temata uz tematu,
chirikolito tiks novests līdz galīgam galam un novedējs to i neuzzinās; es funkcionēju savādāk. un man galu galā likās, ka esmu nepatikas objekts. un, atzīšos, es nopriecājos. paralēli tam, ka nobēdājos.
es bez pretrunām nepastāvu.
mani nevar vainot par to, ka vēlos, lai man ir labi.
mani nevar vainot neviens cits, izņemot mani.
|
Reply
|
|