|
|
|
Maijs 11., 2005
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) coda | 23:16 - mušu atbrīvotāja
braucot mājās, sanāca runāt ar savu bijušo mūzikas skolas direktori [viņa ir esoša, es esmu bijusi...].. un es brīnījos, jo.. saruna aizsākās ar to, ko pēc skolas.. un pamazām ievirzījās par mūsu hometown, no kuras man tagad ir bail kā sērgas... neko īpaši jaunu neuzzināju, bet vienalga bail te palikt.... lai nu kā, sanāca runa par attiecību modeļiem pusaudžu vidū.. un.... ir tik skumji to apzināties. un mana galva bija viegla, kad es viņā klausījos. un viss ir labi, kamēr to nesaista ar sevi.
dzīve var būt tik sarežģīta. nav jau svarīgi, ka tev ir kāda viena patiesība rokā. kur to vienu varētu likt lietā, tur jau priekšā simt citas. un nesaskan tā viena ar tām citām.
visbiežāk, pār pārējām tev nav nekādas varas.
un vēl. attapos, ka no manis šobrīd nav nekāda cilvēka. esmu tas pats, kas biju, bet man iekšā viss ir pazudis. ir doma, kura liekas svarīga - jā, tai jāvelta laiks. tajā pašā laikā es jūtu, ka es negribu par to domāt. es pat par sevi vairs negribu domāt. skatos uz veiksmīgiem vienaudžiem un savu veiksmi [ja tāda ir] es neredzu. kaut kas nav pareizi. kaut kas nogājis greizi. bija taču tik labi.
ir tāda sajūta, it kā būtu pazaudējusi savu viedokli. kad piedomāju, vai tā patiešām ir, saprotu, ka nē.. tikai man ir vienalga. man nav nekādas patiesības, ko pierādīt. spēju iedomāties, kā tas skan.
bet cilvēki var būt tik dažādi, tik labi viņi pazīst savu apkārtni un paradumus.. un visi visu vērtē pēc sevis. un tas nebūt nav dīvaini. bet vairākums pārņem mazākumu, neatkarīgi ne no kā.
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |