|
Jūnijs 12., 2005
coda | 20:47 iekrist ar galvu akā, par to, kas notiks pēc tam, nedomāju. ir svētdienas vakars un es laiku pavadu pie datora. nožēlojami. kaut gan... es to teiktu par jebkuras dienas jebkuru laiku.... man tik tiešām ir pretīgums pret to, kas esmu es... tāpēc sev līdzīgus cilvēkus nevaru paciest. laikam nevaru. cik nu es tādus pazīstu. nepazīstu. nezinu. tikai tagad ievēroju, kas uz tā karoga ir rakstīts. viņu vārdi. vakardien kaimiņos bija.. kāzas. es negribu. par to domāt. jocīgā! - it kā man būtu par to jādomā. par viņu kāzām, par savām iespējamajām. es neapšaubu nākotni un neizaicinu tagadni.. nav vērts. tad jau redzēs. what i am to you is not real, what i am to you you do not need, what i am to you is not what you mean to me, you give me miles and miles of mountains and all i ask for is sea........
what i give to you is just what i'm going trough.... it is nothing new.. no no. just another phase of finding what i really need is what makes me bleed like a new disease, oh god, she's still too young to cure.......
there's nothing to give.. so how can i ask more?
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |