|
|
|
Maijs 15., 2006
16:32 - as you might have guessed, we wont make it home
laikam kaut kā pietrūkst, izolētība rezultējas visa kā trūkumā.
vai rezultēties ir vārds? ...atceros, kā nedrošu roku reiz to vidusskolā ieliku esejā filozofijā, varēja būt klase desmitā, un kopš tā laika nezinu, vai tas ir īsts vārds vai nav, bet tagad arvien biežāk to redzu viskut..
šodien... semiotika.
pāris vārdu par semiotiku: reizi pa reizei iedomājos, ka man tā lieta liekas diezgan bezjēdzīga, bet es neņemos atmest ar roku - es vienkārši pagaidām to neredzu, jo nevar būt, ka kaut kas, kam nav jēgas, var pastāvēt.
arī tā nauda, kas iziet uz pārtiku, sāk mani nogurdināt.. man būs dārziņš uz balkona..
šodien beidzot ir pienākusi "sūdzēties-par-naudu diena". gan tā prāga maksātu pēc velna, gan ..nu labi, par kraiku man jāuztraucas nebūtu, bet ja es to visu atceltu un darītu, ko esmu sadomājusi darīt.. kur tad es dabūtu finansējumu tam?
california, rest in peace...
tās kompānijas neatbild.. cik cilvēki tur pelna? kas man jādara, lai pelnītu tikpat? vairāk? ak jāmācās, bet kā lai to dara, kad jādomā arī par pelnīšanu? un jā, kā tad ar to skolas izvēli?! - pati vainīga, teiksiet, pati izvēlējies nekur netikt?
manu izvēli tu neapstrīdēsi.. bet manas smadzenes, to nespēju izlasīt tekstu .. es pat nevaru atrast vārdu tam, kad izlasa tekstu un piefiksē tos vārdus, ko izlasa, pat ja nesaprot, par ko ir runa - es tikai lasu lasu un lasu un kārtējo reizi lasu un pēkšņi saprotu, ka es nemaz nesekoju līdzi, kam lasu, un tāda lasīšana neiet cauri..
man vjag iestādīt jaunas smadzenes, ne tikai, lai varētu lasīt, bet lai varētu beigt sūdzēties par to... it kā vieglāk pieņemt to realitāti, kad izliec to ārā, bet paliek jau pretīgi, man pašai..
un tas aukstums beidz nost..
[aizvēru logu, vismaz virsū nepūš, bet.. vienalga]
un es nezinu, kas ir tas, kas mani beigās atstāj vienaldzīgu.. tās reizes, kad es piekāpjos? ..bet tās jau neviens nemana, jo es nesaku - "nu LABI, es PIEKĀPJOS!"
kas cits?
bet kas cits man ir? ko citu es daru?
"tu nerunā"
nerunāju un negribu, paši sakāt, ka labāk neteikt neko, ja na nekā laba, ko teikt, tā arī daru... t.i., gribu darīt, bet nedaru, jo arvien vairāk cilvēkiem vajag, lai runā, kaut muļķības..
es nevaru ciest šo sava nelielā veida pašpietiekamību, tikko tāda ir, jūtu, ka kaut kas trūkst.. un tikko nekā netrūkst, netrūkst arī morāla rakstura problēmu, ieskaitot personības kā tādas zudumu..
pirms kāda laika [sen..] domāju [skatījos uz kaut kādu grāmatu ar tādu nosaukumu - "Esejas"], kurš kaut ko tādu gribētu lasīt? kurš gribētu lasīt kāda ESEJAS?! jā, man laikam bija baiss iespaids par esejām no tā, kas man skolā bija samācīts.
negribu būt skolā gājusi, negribu zināt, negribu neko, jo nekas no tā nav vērts, ko tur māca, bet tas viss ir jāzin, bet es negribu.. var teikt, ka es atkal esmu iebraukusi tur, no kurienes pirms kāda laika veiksmīgi tiku vaļā.. kas jādara? jālasa un jaturpina brīnīties, kā VIŅI ZIN.. pareizāk būtu teikt VIŅŠ un VIŅŠ /jeb 2 VIŅI/ zina.. jo viņi abi bija pa vienam, pa vienam...........
no it wont be long.. 'cause it cant be long..
|
|
|
