| Likteņdzirrrnas |
[Jan. 14th, 2011|07:31 pm] |
Kad es saku, ka man žēl, manī tūlīt mostās šaubas par savām patiesajām sajūtām. Tāda kā trauksme, kas tevi brīdina par tēmām, kuras nevajadzētu skart nepārāk tuva cilvēka klātbūtnē, tikai šī trauksme mani nepamet, lai ar ko arī man nāktos saskarties- pat sev es nespēju atzīt, ka man ir ko nožēlot.
Lieta varētu slēpties tajā, ka es neesmu droša vai varu ticēt liktenim vai ne. Dienām liekas, ka viss, kas ar tevi notiks ir sen kā zvaigznēs ierakstīts, bet nekad ar šo domu neesmu nodzīvojusi ilgāk par trīsdesmit dienām no vietas. Līdz šim mans ceļš ir bijis tāds un tāds, un varu teikt, ka pēc gadiem 10 būs tāds un tāds, bet ieskatoties dziļāk tikko sasmeltajā ūdenī var redzēt cik patiesībā tas ir nevienmērīgs, duļķains un pilns ar sīkiem vai mikroskopiskiem krikumiem. Ar to es gribēju teikt, ka nav iespējams patiesi nožēlot notikušo kas ierakstīts tavā likteņgrāmatā, ja tas tev ir ko krietnu iemācījis, un pat, pietiek ar to, ka , ir novedis tevi līdz šim brīdim. Tiesa, dzīvē mēdz notikt negadījumi, kuru sekas ir letālas vai gana traģiskas, bet es runāju par kaut kāda tipa izvēli starp diviem vai vairākiem ceļiem, un dzīvesveidu vispār.
Cik daudz no tavas ikdienas ir nejaušība un izvēle? |
| |
