| Likteņdzirrrnas |
[Jan. 14th, 2011|07:31 pm] |
Kad es saku, ka man žēl, manī tūlīt mostās šaubas par savām patiesajām sajūtām. Tāda kā trauksme, kas tevi brīdina par tēmām, kuras nevajadzētu skart nepārāk tuva cilvēka klātbūtnē, tikai šī trauksme mani nepamet, lai ar ko arī man nāktos saskarties- pat sev es nespēju atzīt, ka man ir ko nožēlot.
Lieta varētu slēpties tajā, ka es neesmu droša vai varu ticēt liktenim vai ne. Dienām liekas, ka viss, kas ar tevi notiks ir sen kā zvaigznēs ierakstīts, bet nekad ar šo domu neesmu nodzīvojusi ilgāk par trīsdesmit dienām no vietas. Līdz šim mans ceļš ir bijis tāds un tāds, un varu teikt, ka pēc gadiem 10 būs tāds un tāds, bet ieskatoties dziļāk tikko sasmeltajā ūdenī var redzēt cik patiesībā tas ir nevienmērīgs, duļķains un pilns ar sīkiem vai mikroskopiskiem krikumiem. Ar to es gribēju teikt, ka nav iespējams patiesi nožēlot notikušo kas ierakstīts tavā likteņgrāmatā, ja tas tev ir ko krietnu iemācījis, un pat, pietiek ar to, ka , ir novedis tevi līdz šim brīdim. Tiesa, dzīvē mēdz notikt negadījumi, kuru sekas ir letālas vai gana traģiskas, bet es runāju par kaut kāda tipa izvēli starp diviem vai vairākiem ceļiem, un dzīvesveidu vispār.
Cik daudz no tavas ikdienas ir nejaušība un izvēle? |
|
|
| Kas tanis |
[Jan. 14th, 2011|12:01 am] |
Karoč, stāsts būs īss, bet nekodolīgs- kā jau visi stāsti. Kaut kas, ko nereprezentē kā beztematisku murgoņu, iesauc attiecīgā bāzē, bet to, kuru nekur īsti neiebīdīt, sauc vienkārši, par stāstu.
2006. gadā es beidzot pārlēcu no PC uz MAC un, kas nezina par ko iet runa, lai iet dirst ātrāk par citām reizēm. Neticu, ka ir vērts dzīvot mehāniskajā laikmetā, nezinot, ka ir operētājsistēmas, kurām nepastāv vīrusi un nav jāpārinstalē sistēma katru pusgadu. Tas būtu mans prettrieciens teicienam- par ko nezini, par to neuztraucies, jo šajā gadījumā, ja nezini par zālēm- mirsti nost savā windowsā. Lai nu kā, pēc maniem aprēķiniem, man toreiz bija visai mazi apgriezieni un datūrīti pārāk nenoslogoju, turpetī mūsdienās, es viņu reizē paijāju ar vienu roku, un klapēju ar otru. Krievi sit, ja mīl. Tā es lasu avīzēs.
Problēma slēpjas tajā, ka mans ābolītis ir bijis tik labs, cik ierobežots šodien. Apple nerimstas, un katru mēnesi laiž klajā jaunas un jaunas programmas, jauninājumus esošajām, jaunas operētājsistēmas versijas, jaunus ipodus, labākas paint versijas, un jaukākas spēles, bet mans mac's ir pārāk vārgs, lai pavilktu šādus jauninājumus.
Kaut kad sūdzējos par to draugam, uz ko viņš man atbildēja, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais.
Neesmu droša, kā tas te iet kopā. Tas lūk būs lasītāja uzdevums- atšifrēt pareizo atbilžu variantu:
Kāpēc draugs izmantoja teicienu- viss jaunais ir labi aizmirsts vecais?
a) viņš ir ienaidnieks,
b) viņš domāja, ka runa iet par modi,
c) man kaut kā bija jābeidz stāsts. |
|
|