nevaru neko padarīt, nerodu mieru. radošā krīze, destruktīvs noskaņojums, gribu kaut ko ceptu un taukainu, kefīra vietā kāpēc es nedzeru alu?
tā jau viņa saka, nevienam nekas nav vajadzīgs.
un kur tad agrie saulainie rīti?! esot auksti. pavisam auksti and I am free again, no vetj što to so mnoj ne tak, ne tak lji? /S.H./
astoņos no rīta Rīga ir īsta paradīze. saule, agrs, baigā enerģija. vēlāk parādās bērni ar skritulenēm un skrejriteņiem. es braucu ar divriteni, dibens salst un kaklā pūš, bet labi. tāda neatkarība. saņēmu puslīdz labas ziņas, laikam tomēr došos prom atkal. pa pasauli vien man staigāt. kustības enerģija.
aiztinos no darba dienas vidū. samaksāju parādus. iztīrīju māju, tagad viss pēc hlora smird, pēe. nu ko, jāķeras pie lielajiem darbiem!
nu ko, pēc ilgā ceļa kāpās tikai šodien tā pa īstam esmu mājās, vakar un aizvakar vajadzēja pie visiem paciemoties, parunāt un iedzert uz atgriešanos. paldies dievam, tagad laikam visi zina, ka esmu atgriezusies. un daži, paldies dievam, nezina vēl joprojām. peace in my house. Māja tukša, biju nogājusi iepirkt kādu pārtikas krikumiņu, ar ko apslāpēt caurvēju ledusskapī. rezultātā tiku pie diedzētiem graudiem (sausiem un paciņā), tagad nezinu, ko iesākt. Kāds ir tādus lietojis? Viņi ir pašam jādiedzē vai tikai jāaplej un uzreiz var ēst? Pielīmēšu pie sienas divus jaunos topa dzejoļus. pats nesaprotamākais ir tas, ka vienam atceros tikai pirmo, bet otram - pēdējo rindu. Anyway, Rīgā ir platas ielas, trolejbusi, nervozi un psihi cilvēki, kas neapzinās, ko dara.
Dievs, nepiedod viņiem, jo viņi apzinās, ko dara...
šodien pēdējā diena. dažs labs jau vakar agri un šodien aizbrauca. mēs gan šodien nopirkām man vēl tor krutos kosmiskos sudraba cimdus līdz elkonim. pēc tam aizgājām līdz jūrai un baigi ilki klīdām, tad es klīdu viena, redzēju kaitbordistus laužamies cauri viļņiem. tad pastaigājos pa to kruto parku pirmo un pēdējo reizi, nopirku zivi, vakarā atvadu ballīte zivju dienas stilā. vācietis paņēmis kaudzi ar dvd, tai skaitā kupraino kalnu, ko viņš neesot vēlējies skatīties, bet, tā kā Hīts Ledžers nesen nomiris, viņš tomēr paskatīsies.
un pastaigas laikā man tā sāka sāpēt vēders, ka es nevarēju paiet, jo brokastis nebiju ēdusi.
vissliktāk būs aizmigt, man tā vienmēr, kad kaut kur jābrauc.
nopirkām biļetes uz Bjorku. JRT pirkšana gan uzkārās 5 reizes. Sazinājos ar Rīgu, lai nopērk paši, man nekas nesanāk :( Nopirku 2 zaķus, 6dien home svīt home, zaķi - sagaidītājiem!
velnS ar ārā, man ir tik slikts garīgais! no rīta nokrita aizkaru stanga, tagad visi domās, ka es biju vainīga, bet es tajā laikā vispār biju dušā, atnāku un opā! pēc tam man dažs labs nepateica laburītu, pēc tam pēdējā cigarete izbeidzās, horoskopā rakstīts, ka slikta diena. un vispār...
pirmo reizi klausos Daksi (Mežs ieiet sevī) un man, liekas, pat kaut kas patīk. nav slikti, lai gan pēc viņa nepateiksi. man patīk tas, kurā virzienā viņš domā.
līdz sešiem rītā klausījos visu par viņu visu privāto dzīvi. tagad zinu gandrīz visu. kā tā beibe izsita savam džekam logus un pēc tam iestikloja.
vakar aizgājām uz filmu Jumper. kaut kāda bērnu filma. pirmās 6 min gan bija interesantas. aizraujošās filmās nav laika par to domāt, bet ne tik aizraujošās visu laiku domā un pats sliktākais arī ļoti vienkārši saproti, kā tas viss uzbūvēts. nav nekāda kaifa kaifot par mākslu, kurā izgaist radīšanas noslēpums. pēc tam staigājām pa vietējiem klubiem un krogiem, spēlējām biljardu un galā dejojām, nozagām arī lielo kokteiļglāzi. šodien katrs kaut ko gatavo ēst. es taisīju saldo ēdienu, tagad tas ledusskapī ievelkas, lai būtu vakarā ideālā konsistencē. vakarā iesim uz koncertu, pēc tam mājā svinēsim sieviešu dienu ar visu attiecīgo atribūtiku. aj, aj, aj, šodien nekas jēdzīgs vēl nav izdarīts! drusku jāpastrādā, citādi nāk sirdsapziņas pārmetumi.
P.S. Rīgas man nepietrūkst. (vismaz ne pārāk)
jau otro dienu rakstu dienasgrāmatu papīrā.
man ļoti patīk lasīt dažādus privātos papīrus un dienasgrāmatas (cibas un citas tāda veida šeit galvenokārt neietilpst, to estētika (?) neietilpst). sajūta, ka esi kādā citā iekšā, un varbūt tieši tāpēc - vairāk sevī iekšā.
man tieši tagad nevajadzēja saslimt. besīgi. acis spiežas ārā, palasīt nevar, tikai bildes žurnālos paskatīties. nokačāju across the universe un noskatījos. kurš saka, ka silkta filma? ka tāpat var klausīties mūziku? skaista filma! man tikai tā Lūsija ne visai, man Džūda pirmā draudzene labāk patika. filmu skatījos apmēram 5 stundas, pa vidu 2 reizes pagulēju un tā. un vispār man drīz jābrauc projām, kā es tā slima ceļošu?! un vispār mani neviens nežēlo, nezvana un nesūta uzmundrinošas īsziņas, sulas un kiwi neviens nenes.
šodien pilnīgi nejauši. notika viss, kas ir nevēlams un nepieskarams, ko vajadzētu attālināt, lai tik ātri neiznīcinātos.
un mārtiņš ir kļuvis par huligānu, reāls angry young man, laikam viņi visi tādi kļūst, nekad nebiju redzējusi, kā viņi mīlestības dēļ kaujas. viņš ir kļuvis skaistāks, bet tāds... kruts, viņam piestāv, bet viņu attiecības aiziet pa grumbuļainajiem ceļiem.
toties es esmu tīrradnis
man ļoti vajag katru dienu darīt kaut ko jēdzīgi, citādi man ir sajūta, ka izgaistu, ka man vienkārši nav jēgas. kaut vai izlasīt drusku kaut ko. kaut vai pasēdēt, apdomāt dzīvi. man liekas, ka man dzīve vēl tikai priekšā, šobrīd es tikai kaut kā mēģinu piesūcināties ar iespaidiem, domām, idejām un teorijām, lai kaut kad vēlāk, kad dzīvošu, varētu tās likt lietā. bet vilciens taču jau sen brauc.
par to, ka nakšņošu jau trešo nakti pēc kārtas mājās (šodien un vakar vienkārši tā sanāca, jo viss ievilkās līdz vēlumam), ar mani jau vairs īsti negrib runāt. kad teicu, ka rītā piebraukšu, atbilde bija - nav obligāti. nu tad es rītā tomēr pieskriešu.
es atkal pīpēju, dzeru un jūtos kā slikts cilvēks. es dažreiz par kaut ko tā safanojos, ka aiz sajūsmas to pilnīgi sačakarēju :( Ā, un vēl, es esmu atkal mājās. mainu gultas veļu, mazgāju veļu, cepu kartupeļus, sēžu savos uz dibena pārplēstajos džinsos, jūtos baigi kaifīgi, noskatījos briesmīgo requiem for a dream, nācās pilnīgi ķerties pie saetiķojušās vīna paliekas. vēlāk vāļāšos pa vannu, saziedīšu visus iespējamos krēmus un padomāšu par to, kur pārcelties, lai būtu tālāk no savas kauna sajūtas. man tomēr ir sirdsapziņas pārmetumi, ka esmu mājās, jo dažam liekas, tas tāpēc, ka vaina ir tajā cilvēkā, bet vaina taču neapšaubāmi ir manī. tā notiek, mēģinot palīdzēt sev, vienmēr kādam salauz nervus un sirdi. tā notiek starp maizi un uguni cilvēks vienmēr izvēlas pirmo (kaut kā tā laikam. /I.Ābele./)
saņēmos rītā beidzot atkal pārnakšņot mājās. apnicis nejusties brīvi, pareizāk, apnicis nejust brīvo telpu ap sevi.
starp citu šobrīd darbojos pašiznīcināšanās režīmā.
es jau teicu, ka man rītā jāiet uz bērēm? nekāda V-diena, paldies dievam, nebūs.
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)