maizīšu pannai pielipa kino afiša. maizīšu panna vispār ietinās vecā arsenāla afišā.
Rīgā zied kastaņi. bijām uz sušī, kur oficiante pie letes grauza nagus. (ap mani vienas prteklības) izskatītos skaisti, ja viņa to darītu citur un citā laikā. viens alus divi trīs. jaunās telpas ir krutas. lašmaizīte tūlīt. un vispār nesaprotu, ko visi fano par Benvila Jūru. ir skaisti, kaut kā atgādina Nāvi Venēcijā, bet Tomass uz šitādām pašām pogām spiež mošcnāk... te,protams, vēl tā dvēsele, kaut kāda katarse, bet... (un ar bet arī pietiek). bet slikti nav. iesaku, ja ir laiks un viss cits jau izlasīts.
joptvaju! (šitā es nekad neesmu lamājusies, bļe) Kamēr istabā lasīju grāmatu, burkānu sulas glāzē uz virtuves galda ierāpojis milzīgs kaimiņiem piederošs tarakāns ar olu dibenā. es aš noģību. mani vēl tagad krata pretīguma tirpas. sulu gandrīz ar visu krūzi nolaidu podā, protams, pie viena abortēju tarakānu mammu ar visiem bērniem. bļe, ka viņi man norausies vienreiz, visus logus izsitīšu ar akmeņiem! un galā vēl patiekšu par ko!
fakinie kaimiņi, bļe, kaut kādi sūda sīkie, kaut kāda kaitinoša paračka (pie tam latvieši) visu laiku birdina man pelnus un citus sūdus balkonā, diennaktīm skatās tv tā ka man piemetušies krampji no tiem megaherciem, un fak, man no viņiem lien tarakāni, kas man nekad dzīvē, tpu tpu tpu nav bijuši! bļe, es viņus varētu uz poseidona dakšas uzdurt! (kas tas par izteicienu?!)
Vakar sajutos kā nodevēja, kad R. nopirka kafejnīcā veselu pudeli laba vīna, bet es ne mutīti neiedzēru, jo man krūtīs jau trešo dienu sēdēja nelabums. R. nedaudz piedzērās. es saprotu, man arī būtu žēl tā vīna. tad aizbrauca viens ar riteni, jo es nebiju spējīga pat turpināt ceļu. nokļuvu slimnīcā ar visu nelabumu krūtīs, kuru man daļēji dabūja laukā. šodien jau mājās. nelabi vairs nav, tikai visādas blaknes. aizgāju ar A. uz tālo veikalu nopirkt bērnam dāvanu, knapi varēju paiet turp un atpakaļ. atnācu, gandrīz aizmigu uz balkona. jau nolēmu, ka vajag un strādāju pie saņemšanās.
eksistencei zudusi jēga. jau trešo dienu pamatīga depresija. šodien stundu zvanīja modinātājs, es acīm vaļā gulēju, domāju, ka necelšos, ka kavēju, ka nafig, pēc stundas saposos un aizbraucu. alga nav pirms svētkiem iekritusi manā kontā, tas nozīmē, ka priekšā piecas dienas depresijas, naudas trūkuma, nesamaksāts dzīvoklis, bļaģ un vēlreiz. besī visi, visi ir prom, neviens man nesniedz emocionālo gandarījumu. labāk nodošos saviem darbiem un otrdien iesniegšu atlūgumu un boikotēšu pārējos. nu ko man tagad.
mani glābēji glabājiet sevi manā sirdī. dūdojiet dū dū
sapratu, ka visu laiku mēģinot to nedarīt, dzīvoju kā nopietni pieauguši cilvēki. un pat tad, kad es daru kaut ko citu, tas ir tā kā ne pa īstam. jāstrādā, jādomā, jāguļ, bet kur tas viss jaunības interesentatais , aizraujošais ārprāts?! visiem maniem trīsdesmitgadniekiem dzimst bērni, bet es gribu atgriezties pie klaunādes.
mani šobrīd dzīvē interesē izturēt vēl divas dienas. 16 h darba, viens ice alsu, lašmaizīte - es saku, tā ir motivācija ātrāk pabeigt šīsdienas devu. vēl viena cigarete un atpūta gultā, miegs. sākuši atkal sapņi rādīties - lūk - stress.
pēc atvaļinājuma varēšu teikt - biju ciemos tepat kaimiņos un uz veikalu. jēga eksistencei?!
nezinu nezinu galīgi nezinu. kā lai cīnās ar tādām stihijām? un ja padomā, visa dzīve no tā vien sastāv.
baigais prieks mijas ar baigo besi. vienubrīd liekas, ka viss ir baigi forši un tā, staigāju dziedādama, bet tagad dūša sašļukusi pat nezinu, kāpēc. liekas, ka prieks vienmēr ir bijis kaut kāds liekulīgs, pašiedvesmas produkts.
mēs darām to kopā, bet mēs neesam pāris. kāds bija otrais jautājums? milzīgs redīsu maiss no rīta tirgū, ziedi, indiāņi (gandrīz uzrakstīju idiņi) dzied ar fonogrammu. trolejbuss, lūpas, pūderis, divas pudeles odekolona. viss, kas mums pieder.
pilnīgi neplānoti izšāvām ar meitenēm darbā šampi. it kā vajadzētu braukt mājās un strādāt, bet mēs jau sarunājām iet dzert tālāk. dažreiz man tiešām šķiet, ka man IR problēmas ar alkoholu, jo es nevaru druksu iedzert, man vajag dzert līdz grīdai vai vismaz līdz rītam. kā jums liekas, tās jau skaitās problēmas?
visforšākā uzgaidāmā telpa ir kkf pirms projektu nodošanas. tad var satikt draugus un kolēģus, kas ir tādās pašās domās par vienu daļu pasaules. pēc tam, kad viss izdarīts, var parkā uzpīpēt un paklačoties, zem bērziem.
ir tikai trešdiena, bet man jau acis spiežas ārā. kāda jēga vispār dienām dot nosaukumus, ja laiks tāpat turpina būt bezgalīgs un nedēļas katrreiz sākas no jauna?!
olalā! no rīta uztesos vienam gājējm, bet viņš pats bija vainīgs, izleca uz ceļa, toties man gandrīz uztesās viena mašīna, man gan bija galvenais ceļš, džeks normāli pīpēja cigāru pie stūres un uzskatīja riteņbraucējus par sīku vienību. izbraucos pēc sirds patikas! ņam ņam. dažs labs vēl joprojām tur uz mani ļaunu prātu.
tā kā šodiena ir pavadīta pa māju, ir padarīts ļoti daudz, taču tagad liekas, ka vajadzētu vēl, jo ir nepieklājīgi agrs, lai ietu gulēt. bet vēlreiz pieķerties tam tekstam es nevaru! man visi matiņi stāvus saceļas no šausmām un arī kaifa.
man jau tagad notiek pavasaris, šodien ielīdu kartupeļu maisā un par brīnumu izrādījās, ka visiem kartupeļiem jau ir gari asni, dažam jau lapas izdīgušas! blakus sīpolam, kuram mēģinu izaudzēt lokus, nolikšu arī kartošku! istabas puķes atkal aizmirsu apliet. ai, aiziešu aplaistīšu.
kā ir? - ja mazgā baltas drēbes ar rokām, drīkst pieliet balinātāju, vai arī rokas nokritīs?
pilnīgi nesaprotams laiks. it kā tā, bet it kā pavisam šitā. tiešām sajūta, ka kāds mirst, un pie tam manī iekšā. un es vēl noskatījos to šausmīgo filmu, kas man likās tik reāla tieši tās postpadomju estētikas dēļ, liekas, tikpat labi tas viss varēja notikt kādā no šiem pagalmiem un palagiem.
vai tik tiešām nav tādas vietas, kur var aizbēgt no sevis, lūdzu! (teikums izkliegts)
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)