|
[01 Jun 2006|12:13pm] |
Vienmēr jāgaida, kad kaut kas sāksies vai beigsies. Lietus, saule, telefona zvani, e-pasti, pavasaris, ziema, atbildes, tikšanās. Visu laiku. Gaidi, kad beigsies, gaidi, kad sāksies.
Kā tagad. Kad sēdi pie loga un gaidi, kas beigsies lietus un ieradīsies tie, kam jāierodas, un sāksies saruna, vai arī, ja tie cilvēki neieradīsies un nebūs nekāda runāšana, tad tā vietā tūlīt sāksies atkal kas cits. Un tā visu laiku. Sākums, beigas, pa vidu - gaidīšana. Kuri tieši ir tie brīži, kad kaut kas notiek?
|
|
|
[01 Jun 2006|10:07pm] |
Oi, salst, salst, salst. Gara diena. Rīt būs vēl garāka. No rīta, tikko sāka līt, palūdzu, lai Darbiniece mani aizved līdz pilsētai un aši nopirku sev gumijas zābakus. Milzīgi. Krīt nost no kājām. Bet tas bija vismazākais veikalā atrodamais izmērs. Kājas tagad sausas un siltas. Bet viss pārējais gan salst. Racēji-būvētāji sataisījuši darbus. Gāju vakarā skatīties. Pioniera lielais rupucis tup kalna galā un spīdina melnos sānus. Pašu Pionieri gan nekur šovakar nemanīju. Viņš droši vien ir pārguris pēc rupuča būvēšanas. Pa ceļam satiku Rudzupuķi. Nupat pabeigusi savu darbu. Pa visu lielo lietu bija strādājusi. A ko citu darīt, - ja krāns ir un palīgu brigāde arī saorganizēta, tad jāstrādā kaut vai pa visu lietu. Tagad viņa laimīga un nogurusi izlīdzina velēnas apkārt savam milzīgajam darbam. Vēl pamanīju arī abus hobitiņus kaut kur lauka malā. Viņi tādi klusi, paši kaut ko čabina savā nodabā, neko daudz ar sabiedrību nekomunicē. Šķiet, ka viņi pa brīdim iemalko aliņu un jūtas pašpietiekami. Darbs viņiem būs labs, tad jau viss kārtībā.
Viss notiek, mīļie. Viss notiek.
|
|