|
[27 Mar 2006|10:55pm] |
Manā bērnībā miruši putni nebija bīstami. Tos pat varēja paņemt rokās. Ļoti prātīgi jau nu tas nebija, bet liels ļaunums no beigtiem putniem arī necēlās. Laukos mēs ar kaimiņu bērniem spēlējām kapiņos. Svinīgi apbedījām pļavās un dārzā atrastas mirušas peles, kurmjus, putniņus un pat vaboles, ja nozīmīgāks mironis neatradās. Zvēru kapiņi mums bija iekopti zem kaimiņu ceriņkrūmiem. Katram zvēriņam un putniņam svinīgi tika izraksts savs kaps, un mirušais tajā gūlās ietīts svaigi saplūktās lapās. Virs kapa mēs uzbērām mazu uzkaliņu, atbilstošu mirušā izmēram, izrotājām to ar akmentiņiem un raibām puķēm. Vasaras vidus siltajos rītos zem ceriņiem bija krēslaini un vēsi, zeme bija mazliet mikla, tumša un smaržīga, mēs patiešām mazliet skumām par katru mirušo, un satraucoši arī tas viss bija.
Reiz netālu no mājām mēs atradām beigtu šuneli. Nelielu, gaišu sunīti ar sprogainu kažoku. Vēl iepriekšējā dienā kāds viņu bija redzējis skraidām gar šoseju. Laikam mašīna bija sabraukusi. Beigtais sunītis gulēja zālē pie bērzu birzs, ceļa malā. Naktī bija lijis lietus, kažoks bija savēlis un saplacis, šunelis gulēja kā gaišs, sapinkājies zāles kušķis. Es nevarēju pieiet viņam klāt. Stāvēju un skatījos pa gabalu. Kaimiņu meitene Ilona, ar kuru vasarās bijām labākās draudzenes, drosmīgi piegāja pie suņa, paskatījās, neko nesakot atkal pagriezās un nāca uz manu pusi. "Es laikam šoreiz nevarēšu... izpildīt pienākumu." Viņa to teica lēni un ļoti nopietni. Un man neizsakāmi kļuva žēl, ka esam tik vājas un bailīgas, nevaram apglabāt balto sunīti, un viņam beigtam jāmētājas ceļmalā. Reizē bija arī bail, likās, ka suns varētu mesties kājās un skriet mums pa ceļu pakaļ, savēlies un briesmīgs, miris un tomēr bīstams. Kāds no pieaugušajiem suni apraka. Ne jau kapiņos zem ceriņiem, bet droši vien turpat ceļa malā. Vēlāk es vienmēr atcerējos to vietu pie bērziem, negāju tur, nekāpu tajā zālē.
|
|
|
[27 Mar 2006|11:46pm] |
Ir tādas zilganmelnas, garenas vaboles. Ne īpaši lielas, ne īpaši mazas. Man šķiet, ka tās nelido, tikai rāpo. Nezinu, kā viņas sauc. Tās es bērnībā nemitīgi vaktēju un sargāju. Saucu viņas par zilajiem kukainīšiem.
"Mammu, es atradu zilo kukainīti! Paskaties!"
Kukainīšiem saulē skaisti mirdzēja muguras. Tā tumši, tumši zili un matēti. Zilie kukainīši bija bieži sastopami pie mūsu mājas Rīgā. Katru dienu kāds izrāpoja no smiltīm un zāles, un es varēju viņu atrast un apbrīnot, pētīt, kurp viņš dodas un kā mirdz viņa mugura. Nelaime tāda, ka dažkārt man gadījās atrast arī kādu mirušu zilo kukainīti, un tad es šausmīgi raudāju un pārdzīvoju. Tās bija neremdināmas bēdas, man likās, ka sirds lūzīs. Sirds patiešām sāpēja gluži vai fiziski, un neko nelīdzēja arī tas, ka kukainītis tika apbedīts svinīgā ceremonijā, kurā piedalījās mani vecāki. Es cietu briesmīgi. Par kukainīšiem es pārdzīvoju vairāk kā par visām citām radībām. Un vienīgais, kā es varēju tikt ar bēdām galā, bija doties istabā un uzzīmēt zilo kukainīti laimīgu un dzīvu, pašu savā mājā, kurā ir viss ļoti laimīgai dzīvei - galdiņš un krēsli, trauku skapis un visa cita mantība, kādai mājās ir jābūt. Un tad bēdas atlaida sirdi. Kukainītis bija uzzīmēts dzīvs mūžīgi mūžos un turklāt laimīgs pats savā mājā.
Tāpat man bija jāuzzīmē mājas kaķi, kad tie nomira vai pazuda, un vairs nebija cerību uz viņu pēkšņu pārnākšanu. Un abus mazos, no ligzdas izkritušos sīļus, kas nomira pēc tam, kad mani vecāki vairākas dienas bija nesekmīgi bija mēģinājuši viņus glābt, es uzgleznoju ar guaša krāsām monumentālā un skaistā dubultportretā. Sīļi bija attēloti cieši kopā saspiedušies un sēžot uz ziedoša zara. Bilde bija ļoti izdevusies, un mamma to ierāmēja un pielika istabā pie sienas. Un bēdas patiešām lēnām atkāpās.
Nē, nav tā, ka es bērnībā tikai mirušus zvēriņus vien zīmēju un gleznoju. Patiesībā es zīmēju gandrīz nemitīgi un pilnīgi visu, kas notika un bija ievērības cienīgs - ģimenes svinības un olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas, izlasīto grāmatu sižetus un pašas izdomātus stāstus. Un mirušos zvērus un putnus arī. Vienkārši neviena lieta nebija īsti līdz galam notikusi, kamēr tā nebija uzzīmēta - vienalga, vai tā būtu saistīta ar dzīvību vai nāvi.
|
|