|
[19 Sep 2005|03:39pm] |
Ja vismaz trīs dienas no rīta līdz vakaram tikai glezno, tad sāk pazust spēja uztvert pasauli trīs dimensijās, viss sadalās krāsu un tonālajās attiecībās. No glezniecības viedokļa šī sajūta ir visai noderīga – jebko var viegli uzdabūt uz audekla. Visādi citādi tas tomēr ir dīvaini. Turklāt man sākusi sāpēt gleznojamā roka – ne jau tādēļ, ka es gleznotu ar milzīgu, smagu otu, bet gan tāpēc, ka visu laiku roka ir sasprindzināta un atkārto vienas un tās pašas kustības.
Tikai nedomājiet ka šis ir kāds sūdzību raksts. Es tikai pētu sajūtas. Laime vēl arvien ir tepat. Turos cieši laimē iekšā.
|
|
|
[19 Sep 2005|04:11pm] |
|
Un tad vēl tas pilnmēness. Naktis ir tik skaistas un gaišas kā jūnijā. Eju laukā vēlu vakarā skatīties, kā muižas vecajos kokos spēlējas mēnessgaisma. Aleja un pļava, un debesis, un māja ar tumšiem logiem - viss bez krāsām, tikai gaisma un ēna, un milzīgais mēness prožektors augstu debesīs. Jocīgi mākoņi ar spožām maliņām, vējš pāri laukiem, nakts dīvainie trokšņi. Pēc tam skrienu mājā sildīties pie kamīna, pie grāmatām un siltas tējas.
|
|