|
[14 Jun 2005|11:24pm] |
|
Nupat atnācu no darba. Visa kā ir tik daudz, un nemitīgi jācīnās ar paspēšanu/nepaspēšanu. Tūlīt izdzeršu tēju un līdīšu gultā. Gribu gulēt un reizē negribu aizmigt, jo nakts ir tīra un dzidra, un es labprāt sēdētu stundām ilgi uz balkona un skatītos kokos un debesīs, bet nav spēka vairs nekam. Tik vien kā tai vienai tējas krūzei un zobu mazgāšanai.
|
|
|
[14 Jun 2005|11:37pm] |
|
Skumjas atkal moka. Dienām ilgi. Šodien, runājoties ar mākslas zinātnieci, skumjas mani pilnīgi apreibināja un brīdi šķita, ka krītu no ļoti liela augstuma. Īstenībā gan nekāda augstuma nebija. Visi palikām sēžot savās vietās, melone arī tupat priekšā, diktofons ieslēgts. Es kaut ko neskaidri murmināju, atvainojos, teicu, ka jāstrādā, metos bēgt. Parkā pie Arsenāla apsēdos un gribēju raudāt, bet palika kauns kaut kā. Tas viss no pārstrādāšanās. Zinu, ka pāries.
|
|