|
[21 Dec 2004|12:02am] |
Kura tad īsti ir tā garākā nakts? Vai šī? Vai nākošā? Vai tagad sākas ziema?
Ārā viss tik zils. Milzīgs. Ziemeļu pusē, tur, kur kausiņš sagriezies šķībs un greizs, meklēju ziemeļblāzmu. Bet tajā pusē ir pilsēta, tāpēc debesi tur vienmēr ir sārtas. Pilsētas blāzma. Ziemu un vasaru. Tagad arī. Otrā pusē ir mēness - balts, brēcošs, ledusauksts. Melni koki. Zila zeme.
Bet es stāvu naktī, skatos debesīs, klausos, kā tālumā dun pilsēta. Laikam man tagad ir tas brīdis, kad viss lēni pagriežas uz gaismas pusi.
|
|
| Sauciens pēc palīdzības |
[21 Dec 2004|12:27pm] |
Un ko jūs, dārgie cibiņi, darītu, ja jums pēkšņi kaut kas notiktu durvju rokturim un jūs izrādītos iesprostoti istabā? Vai ir kāds paņēmiens, kā var pierunāt durvis atkal atvērties?
Saukt ugunsdzēsējus?
Raudāt?
Lekt laukā pa logu (2,5 stāvs)?
Palīdzība no ārpuses varētu ierasties ātrākais pēc kādām 3-4 stundām. Un tad arī viņiem būs jāizdomā, kā iekļūt mājā, kur durvis ir aizslēgtas un atslēga atstāta slēdzenē.
Ir kādi padomi?
|
|
| Paldies Dievam! |
[21 Dec 2004|01:20pm] |
Ar šo svinīgi paziņo, ka, sakoncentrējot visus savus pieticīgos garīgos un fiziskos spēkus, piespiedu durvis atvērties! Esmu brīvībā. Paldies, paldies cibiņiem, kas neļāva man krist panikā, bet ar saviem vērtīgajiem padomiem un līdzi jušanu uzturēja manu garu mierīgu un optimistisku.
Un tagad es laikam apēdīšu kaut ko garšīgu.
|
|