|
[14 Oct 2004|06:22pm] |
Dienas skrien arvien aatraak un aatraak. Ir tikai taadi mirkliigi
uzplaiksniijumi - riits, diena, vakars. Un tad veelreiz viss no
saakuma, tad veel. Taa tas laiks sakraajas.
Dziivoju visu laiku no ieksas uz aaru un atkal no aara uz ieksu (tas ir
gandriiz ka mayai surpu turpu teorija). No ieksas skatos aaraa pa
logiem, kaads laiks, kaada gaisma, kaadas debesis, kaadas eenas, kaads
ezeraa atspiidums, no ieksas eju aaraa skatiities visu to pasu tuvaak,
buut tam aaram iekspusee; tad atkal naaku no aara ieksaa maajaa,
dabniicaa, istabaa sildiities un ziimeet, nest to aarpusi ieksaa. Utt.
Visu laiku. No pirmaas trauslaas riita gaismas logaa liidz
ziemelblaazmas lokiem nakts debesiis.
( taalaak uz prieksu )
|
|