| Gaisma ziemelu pusee |
[11 Oct 2004|05:36pm] |
Ziema lodaa gar pasu durvju prieksu. Aukstums te skiet taads varens un nopietns - vinja majestaates Aukstums, nevis kaut kaads tur nieka salins. Jaadomaa par to aukstumu, kas leenaam tuvojas, kraajas ziemelu pusee. Dienas ir siltas, bet vakaros eenaas salien kraukskiigs sals un naktiis viss sastingst nekustiigs. Ledus pelkees un ezera mieriigaakajos liiciisos vairs neizkuust. Pagaajusaa nakts ir skaida un dzidra, neviena pasa maakoniisa. Zvaigzes pulsee.
Vakar veelu vakaraa Blondaa iziet uz lievenja uzpiipeet, un mees peeksni dzirdam vinas balsi gaitenii: "Ziniet virs kalniem ir taada diivaina gaisma. Naaciet paskatiities."
Mees ar Annusku jau gandriiz ieliidusas gultaas, aatri uzmetam plecos savas lielaas ziemas jakas un ejam skatiities. Un tad diivainais gaisums virs kalniem paarveersas kustiigos staros un sak dejot. "Ziemelblaazma! Taa ir ziemelblaazma!" mees kliedzam un leekaajam, sitam plaukstas. Es skrienu uz blakus maaju uzbungot Feju un Sarkanbaardi. "Naaciet skatiities! Aara ir ziemelblaazma!"
Vinji skrien laukaa, bez jakaam un cepureem, mees skataamies, leekaajam no aukstuma un prieka. Debesis dejo, stari skrien, iedegas un nodziest. Kraasu nav, ir tikai gaisi stari un kustiigi laukumi. Zvaigzes mirgo blaazmai cauri, veesa gaisma asi ieziimee kalnu galotnes.
Driiz stari izpleen, paarveersas atkal neskaidraa gaisumaa. Veel briidi debesiiis leeni kuust garas, robainas liinijas, tad paliek vairs tikai sudrabains, izpluudis makonis. Veel kaadu briidi mees veerojam taalumu, bet nu jau caur darbniicas logu. Aaraa viss skiet kraksk no austuma.
Naktii es ilgi nevaru aizmigt. Gulju un skatos logaa, tiesi naktii ieksaa. Zvaigznes mirkskina. Nakts ir dziiva.
|
|