Sprāgstoši un ekspresīvi - March 15th, 2016

Tik savādi saņemt vēstuli no Berlīnes ar aicinājumu braukt ciemos. Reizēm grūti  noticēt savai eksistencei, kur nu vēl tam, ka esmu parādība citu sapņos. Un tā nu es redzēju sapni.Nu redz un tā tu nāc man garām un smaidi,māj ar roku. Man vienmēr paticis tevi satikt: kad tu smaidi,tiek iztarota gaiša enerģija. To lasot šķiet, ka tas neattiecas uz mani, bet uz kaut kādu citu cilvēku, kaut kādu manu dubultnieku, kas dzīvo tepat, bet tā neesmu es. Jo man ir grūti sevi iedomāties smaidām. Neiespējami izskaidrot šo nerealitātes un atsvešinātības sajūtu. Varbūt tāpēc man bieži ir izdevies būt neredzamai. Vilcienos, kad biļetes jāpērk pie kontroliera, mani bieži neviens neievēro un paiet garām. Tad es parasti saņemos aiziet pie kontroliera nopirkt biļeti, lai pārliecinātos, ka esmu īsta. Varbūt reizēm vajag zaudēt līdzsvaru un kontroli pār visu, lai apjēgtu, ka tas tur ķermenis tomēr esmu es un mana dzīve nav kaut kāds no manis attālināts scenārijs, uz kuru varu noskatīties no malas ar tādu kā smīniņu vai vienaldzību? Ķermenis tomēr ir tik gudrs! Vajag taču iedot pa galvu, lai izsistu no galvas visas nejēdzības, grūtsirdību un melanholiju, lai atcerētos, ka pastāv arī materiālas lietas. Cilvēks ir cilvēks, ne tikai kaut kāda ēteriska būtne.

***
Kad dzīvoju centrā, domās pārmetu sev, ka laikam esmu mārketinga upuris, jo pārāk daudz izdodu naudas "veselīgam uzturam", jo par to naudu būtu labāk nopirkt grāmatas, sakrāt ceļojumam vai iedot tiem, kam vispār nav ko ēst utt. Tomēr sanāk, ka tā bija kaut kāda "iekšējā gudrība". Kur tā pazuda?
Āgenskans man ir mīļš, kaut arī dzīvojot šeit, mana uzvedība reizēm kļūst iracionāla un es neko vairs nesaprotu. Nē, es mīlu šo vietu. Un skumju arī vairs nav.