Staigāju pa plānu ledu
Mar. 1st, 2016 | 12:31 am
Oktobrī vai novembrī es sapnī gāju gar stāvu krastu, kas iebruka, bet man tas nešķita nekas traks, mierīgi taču varēs tikt atpakaļ. Tomēr viss sanāca citādi, smiltis tikai bruka un bruka, es vairs nespēju noturēties un attapos ūdenī, peldēju starp lieliem viļņiem, taču nenoslīku. Tomēr arī ārā neizkļuvu, jo pamodos. Lai gan tā iegāšanās šķita nepatīkama, es sapnim īpašu uzmanību nepievērsu, līdz iepriekšējā naktī atkal biju tajā pašā vietā. Vairākas reizes braucu ar riteni gar to pašu stāvo krastu un vēl saitē līdzi skrēja suns. Šoreiz gan neiegāzos, bet, iespējams, ka "iekšējais prāts" brīdina, ka es parāk daudz riskēju un nestabili dzīvoju. Un nav jau tā, ka tas attiektos tikai uz mani, jo ar savu rīcību ietekmēju arī citus. Es tiešām negribu paraut nevienu līdzi šajos melnajos ūdeņos sava tizluma dēļ.