(no subject)
Apr. 13th, 2015 | 10:43 pm
Labs nācis ar gaidīšanu. Te nu mēs esam, dzestrā otrdienā. Šī vakara noskaņu mums šovakar uzbūris viens no Latvijas dzejas smagsvariem - Toms Treibergs.
Kā mēs neko nesapratām
Laiks pārtapis par torti, kura sadalīta vienādos gabaliņos, uz katra no tiem atstāts sārts ķirsītis – rūgtuma pile kopējā saldumā.
Bet tad, kad beidzot nonākam pie ēšanas, tā izrādās sapuvusi. Pat mušas nesiro, pakļāvušās smaržas kairinājumam. Mēs sēžam apstulbuši,
mēs, kuri saņēmām ielūgumu uz mistiskām svinībām, kuru temats bija “Pieaugšana”. Mēs arī atbilstoši uzvedāmies - tuvie un nepazīstamie, naida inficētie, cerības lolotie.
Bijām apģērbušies pēc noteikta parauga - kedas nomainījuši pret ādas kurpēm, meiteņu mati, kuru bizēs reiz mirdzēja prievītes, brīvi krita pār melnās žaketēs ietērptiem pleciem.
Mēs sekojām līdzi notikumiem, balsojām vēlēšanās un dibinājām ģimenes, pagaidām bez bērniem, bet ar domām par mierīgiem sestdienas rītiem, kuros pastaigāties gar kanālu vai dīķi.
Mēs runājām un klausījāmies, cienījām citu viedokļus un neafišējām reizes, kad mūsu centīgās dabas tomēr saļodzījās un ievēlās grēcīguma ielejā.
Līdz mēs attapāmies, ka torte, kuru nopelnījām ar atsacīšanos un pacietību, ir sapuvusi, un gardums, iecerēts kā vakara nagla, pārtapa par biedējošu un padrūmu vēsti.
Bet mēs neko nesapratām. Kāpēc? Vai negulētās naktis un agrie rīti tik stipri bija likuši plaisāt cilvēces tempļa pamatiem? Vai tas, ka viens otru mēs galvenokārt
satikām datoros un telefonos, lika mums aizmirst reālo laiku, kurā vēl arvien darbojas ķīmiskie procesi – ja kaut kas pietiekami ilgu laiku stāv neaiztikts, to vairs nevar lietot.
Tāpēc mēs atvērām logus, lai izvēdinātu smaku, un kāds no mūsu tālredzīgākajiem biedriem ierosināja uzvārīt auzu tumi. Tā mēs atkal atgriezāmies pie saknēm.
Pie nevainīgā sākuma, pie drošās esamības gaišā un saprotamā pasaulē. Mēs vienkārši nebijām gatavi šim vakaram. Neviens nevarēja iedomāties,
ka mūsu pateiktie “vēlāk”, “nezinu”, “nav” tik ļoti sapīs tās kājas, kuras agrāk spārdīja bumbu pagalma zālienā vai ieslīdēja puantēs pirms kārtējā mēģinājuma.
Visi izklīda. Tā bija izgāšanās. Mēs neko nesapratām. Neko. Un neviens nevarēja pateikt, vai vispār kādreiz sapratīsim.
Toms Treibergs
Kā mēs neko nesapratām
Laiks pārtapis par torti, kura sadalīta vienādos gabaliņos, uz katra no tiem atstāts sārts ķirsītis – rūgtuma pile kopējā saldumā.
Bet tad, kad beidzot nonākam pie ēšanas, tā izrādās sapuvusi. Pat mušas nesiro, pakļāvušās smaržas kairinājumam. Mēs sēžam apstulbuši,
mēs, kuri saņēmām ielūgumu uz mistiskām svinībām, kuru temats bija “Pieaugšana”. Mēs arī atbilstoši uzvedāmies - tuvie un nepazīstamie, naida inficētie, cerības lolotie.
Bijām apģērbušies pēc noteikta parauga - kedas nomainījuši pret ādas kurpēm, meiteņu mati, kuru bizēs reiz mirdzēja prievītes, brīvi krita pār melnās žaketēs ietērptiem pleciem.
Mēs sekojām līdzi notikumiem, balsojām vēlēšanās un dibinājām ģimenes, pagaidām bez bērniem, bet ar domām par mierīgiem sestdienas rītiem, kuros pastaigāties gar kanālu vai dīķi.
Mēs runājām un klausījāmies, cienījām citu viedokļus un neafišējām reizes, kad mūsu centīgās dabas tomēr saļodzījās un ievēlās grēcīguma ielejā.
Līdz mēs attapāmies, ka torte, kuru nopelnījām ar atsacīšanos un pacietību, ir sapuvusi, un gardums, iecerēts kā vakara nagla, pārtapa par biedējošu un padrūmu vēsti.
Bet mēs neko nesapratām. Kāpēc? Vai negulētās naktis un agrie rīti tik stipri bija likuši plaisāt cilvēces tempļa pamatiem? Vai tas, ka viens otru mēs galvenokārt
satikām datoros un telefonos, lika mums aizmirst reālo laiku, kurā vēl arvien darbojas ķīmiskie procesi – ja kaut kas pietiekami ilgu laiku stāv neaiztikts, to vairs nevar lietot.
Tāpēc mēs atvērām logus, lai izvēdinātu smaku, un kāds no mūsu tālredzīgākajiem biedriem ierosināja uzvārīt auzu tumi. Tā mēs atkal atgriezāmies pie saknēm.
Pie nevainīgā sākuma, pie drošās esamības gaišā un saprotamā pasaulē. Mēs vienkārši nebijām gatavi šim vakaram. Neviens nevarēja iedomāties,
ka mūsu pateiktie “vēlāk”, “nezinu”, “nav” tik ļoti sapīs tās kājas, kuras agrāk spārdīja bumbu pagalma zālienā vai ieslīdēja puantēs pirms kārtējā mēģinājuma.
Visi izklīda. Tā bija izgāšanās. Mēs neko nesapratām. Neko. Un neviens nevarēja pateikt, vai vispār kādreiz sapratīsim.
Toms Treibergs