Stāvēšana uz vietas
Jan. 10th, 2012 | 08:53 pm
Šodien uzsāku strīdu pati ar sevi, jo gribēju sev pierādīt, ja man patīk viss jaunais, tas uzreiz nenozīmē, ka tradicionālo uzskatu par sūdu, kas ierobežo. Reizēm kļūst bail no tās sajūtas, ka skrienu tikai uz priekšu, atmetu visu, atpakaļ neskatos. Līdz ar to šķiet, ka pamazām man varētu aizmirsties pagātne, viss pirmsākums. Un tradicionālā sagraušana diez vai mani atbrīvotu. Diez vai tā es tiktu vaļā no tās smacējošās sajūtas un nomācošās apziņas, ka nekad nevarēšu tikt no sevis vaļā, nevarēšu pacelties augstāk, kaut ko izdomāt, būt brīva un fotografēt. Varbūt es nemaz negrauju tradicionālo, bet savu būtību? Tā vēl neviens nav izaudzis visu laiku kaut ko noliedzot un apšaubot. Domāju, ka ar šo gadu izturēšos pavisam citādi. Veidošu, domāšu, bet negraušu. Tikai mazliet pārveidošu. Apnikusi šī stāvēšana uz vietas. Tāda sajūta, ka nekur vairs netieku, tikai lēnām slīdu kaut kur. Varbūt nepareizi ir tas, ka es pārāk daudz paļaujos uz sevi, uz tādu sevi, kurai pati īsti neticu.
Vēl man ir prieks par grāmatu, kuru sāku lasīt. Tā ir tik vienkārša un gandrīz par to pašu, ko tagad domāju - uzskatu sadursmi. Vakar es apskaudu galveno varoni par viņa mieru revolūcijas naktī, par to, ka tādi traki notikumi nespēja viņu sagraut.
Vēl man ir prieks par grāmatu, kuru sāku lasīt. Tā ir tik vienkārša un gandrīz par to pašu, ko tagad domāju - uzskatu sadursmi. Vakar es apskaudu galveno varoni par viņa mieru revolūcijas naktī, par to, ka tādi traki notikumi nespēja viņu sagraut.