Vienīgi tumsa ir man uzticīga
Oct. 20th, 2011 | 01:24 am
Kad šovakar devos ārā no kinoteātra, neuzkrītoši centos vērot apmeklētājus, paturēt prātā, jo viņi bija daļa no filmas. Ejot mājup pa tumšajām ielām, prātoju, kur beidzas īsta draudzība un sākas iedomas, ka tā ir draudzība? Vai sakropļots cilvēks spēj būt gaisma kādam? Vai sabrukušā mājā iespējams dzīvot? Vai vispār spēju būt draugs? Vakar pirms iemigšanas dzirdēju, ka raud maza meitene. Apmēram 15 gadus veca. Dzirdēju kliedzienus, lai gan zināju, ka tie nav īsti. Tas ir skumji, ka pasaulē nekad nekas nebūs kārtībā, pat tajās reizēs, kad jūtos labi. Bērnībā man šķita, ka uz vienu mirkli nekur pasaulē neviens nejūtas slikti, ja man tajā brīdī ir ļoti labi. Tas gan ir tikpat egocentrisks uzskats, kā tas, ka saule griežas ap zemi.