[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
| Maijs 11., 2012 | |||||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| 04:05 [Link] |     Katram no mums ir savs kosmoss, kurā mēs parasti nevienu nelaižam un kurā glabājam visas nepatīkamās patiesības. Tāds kā skeletu skapis, bet es to saukšu par kosmosu. Mans kosmoss. Pat tad, ja tas ir virtuāli pieejams, kā Ciba, kur manas domas un sajūtas var izlasīt visi, kas to vēlas. Taču šīs vietas pluss ir tas, ka esmu anonīma, neviens mani nezin un netiesā, neviens nezin, kurš ir tas mistiskais viņš, kura dēļ reizēm skumstu un kas ir citi vietumis pieminētie cilvēki. Vakar ielaidu viņu savā kosmosā, šodien trīc visi diedziņi un piena ceļš ir viegli samaisīts. Zinu jau zinu, ka ir lietas, kuras nepasaku, lai gan varbūt vajadzētu, bet mums visiem tādas ir un mums visiem ir savi personīgi iemesli tās noklusēt. Kā teica Meredita Greja:"There is a truth about truth, it hurts, so we lay." Zinu, ka tagad Tu lasīsi manus ierakstus, jo zini, kā mani šeit sauc un, ka es reizēm rakstu par Tevi. Bet šis ir mans kosmoss, mans skeletu skapis un Tu pats te ienāci. Mūzika: Emiliana Torrini White rabbit | ||||||||||
| Comments | |||||||||||
Labu brīdi štukoju, vai tas varētu būt par mani. Bet nē, nav tomēr vis ;) Nu, vai arī tu tiešām labi izliecies. | |||||||||||
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}