.
Posted on 25.01.2009 at 19:58
hā. šodien manī uzbangoja pietrūkšanas sajūta. sen nebija tā bijis.
man vienmēr ir bijis jautājums - vai tas ir romantiski, ka vīrietis raksta tev dzeju, apdāvina tevi un visādi citādi liek justies īpašai? es nezinu, varbūt neko no īstas romantikas nesaprotu, bet man tas šķiet lieki. paldies dievam vai arī par nožēlu, no šīs visas plašās romantikas izlases šodien kā ar bomi pa galvu dabūju mazu saņurcītu lapiņu ar 10 savārstītām rindiņām, protams, sākotnēji simulēju sajūsmu, kas man beigu beigās salikās ļauni un sāku apzināties pat lapiņas burvību.
jā, bieži vien vaicāju sev - kāpēc mani nav iespējams uzpirkt ar grāmatās un filmās aprakstīto salkano romantiku. būtu gan man vieglāk, gan citiem. bet nē, redz, es nevaru noticēt saldajam, man vajag riktīgu rupjmaizi ar pipariem tā lai acis sprāgst ārā un jūti garšu. tā pamatīgi, lai nav šaubu, lai nav šaubu par to, ka salkanums apriebsies, lai nav jāmeklē, kas sāļāks.
neskatoties uz savu skeptisko attieksmi, mazo jaunrades darbiņu ielikšu kastītē, lai nebaltās dienās/vecumdienās/vai kādu riez, kad gribēšu par savu dzīvi pasmaidīt, varētu izlasīt un nodomāt, cik labi, ka kādam esi.
un mani joporjām nepamet nākotnes vīzija par melniem cimdiem manās rokās, glāzi viskija, cigareti garā iemutī un piepīpētu jazz-bāru kādā pagrabiņā, kur ir jūtama vīriešu smaka, bet es jūtu tikai savu dārgā parfīma smaržu un redzu kā mana glāze viegli atstāj sarkanus lūpu krāsas nozpiedumus, gluži tāpat kā uz daļas bāra apmeklētāju baltajām apkaklītēm. viena. sev.
man vienmēr ir bijis jautājums - vai tas ir romantiski, ka vīrietis raksta tev dzeju, apdāvina tevi un visādi citādi liek justies īpašai? es nezinu, varbūt neko no īstas romantikas nesaprotu, bet man tas šķiet lieki. paldies dievam vai arī par nožēlu, no šīs visas plašās romantikas izlases šodien kā ar bomi pa galvu dabūju mazu saņurcītu lapiņu ar 10 savārstītām rindiņām, protams, sākotnēji simulēju sajūsmu, kas man beigu beigās salikās ļauni un sāku apzināties pat lapiņas burvību.
jā, bieži vien vaicāju sev - kāpēc mani nav iespējams uzpirkt ar grāmatās un filmās aprakstīto salkano romantiku. būtu gan man vieglāk, gan citiem. bet nē, redz, es nevaru noticēt saldajam, man vajag riktīgu rupjmaizi ar pipariem tā lai acis sprāgst ārā un jūti garšu. tā pamatīgi, lai nav šaubu, lai nav šaubu par to, ka salkanums apriebsies, lai nav jāmeklē, kas sāļāks.
neskatoties uz savu skeptisko attieksmi, mazo jaunrades darbiņu ielikšu kastītē, lai nebaltās dienās/vecumdienās/vai kādu riez, kad gribēšu par savu dzīvi pasmaidīt, varētu izlasīt un nodomāt, cik labi, ka kādam esi.
un mani joporjām nepamet nākotnes vīzija par melniem cimdiem manās rokās, glāzi viskija, cigareti garā iemutī un piepīpētu jazz-bāru kādā pagrabiņā, kur ir jūtama vīriešu smaka, bet es jūtu tikai savu dārgā parfīma smaržu un redzu kā mana glāze viegli atstāj sarkanus lūpu krāsas nozpiedumus, gluži tāpat kā uz daļas bāra apmeklētāju baltajām apkaklītēm. viena. sev.