skan: naktsvārdi.
domāju par izskaidrojumu daudzām lietām.
vienu prāta nostūri darbina tēta jautājums. ir grūti sakontaktēties ar cilvēku, kas nemāk izrādīt savas emocijas vai arī tās rada atspoguļojot citus. to, ka viņš nepateiks kko sirsnīgu, bet gan uzdāvinās ko dārgu vai izteiks kko dzēlīgu labprātāk, tas, ka viņš neprot novērtēt to, ko man beidzot dod viens cilvēks, un to nevar salīdzināt ar manu mobilo, datoru, tv vai gultu. varbūt vnk bailes no vientulības, varbūt daļa skaudības, varbūt kkas jauns, no kā gribas izbēgt.
samīļojiet savus tētus! jo man tiešām, neskatoties uz nepamatotajiem apvainojumiem, gribas viņu apskaut un patiekt, lai viņš mani saspiež tik stipri, cik ļoti mani mīl(tā bērnībā mēs ar māsu darījām, tas parasti beidzās ar kliegšanu, ka nav elpas). un kuram gan nav bail no vientulības?
tad es sāku domāt par to, kā pie manis atnāca viņš. es ne to gaidīju, ne es zināju, ka kkas sanāks, ne es centos kko izveidot, jā, nenoliegšu es cerēju, bet .. nekad neļāvu sev būt naivajai meitenītei, kas tic, ka katrs, kas izrāda uzmanību, varētu būt labs boyfriend vai Tas īstais. varu teikt, ka savu laiku mana dvēsele ir kaukusi/raudājusi/cīnijusies, bet tad, kad saproti, ka nav tā vērts, tad it kā viss izplūst ārā, it kā viegli, it kā viss ietu pāri, it kā tu redzi, kā citas meitenes pārdzīvo un jūties bezspēcīga, lai pateiktu, ka nav vērts. vīriešu uz pasaules ir daudz, pietiks visām un paliks pāri. :D
iespējams man vnm ir bijis kauns par savām kāda patikšanas izjūtām. es tās neizrādītu. vēl sliktāk, ja vnk sinhroni līp klāt brunču mednieki, tad raksturs norūdās, tad liekas, ka paliec par nejūtīgu radījumu, kuram pa mēnešfāzēm tomēr uznāk vēlme pēc neaprakastāma mīļuma un ik pa laikam pēc mazas devas baudas. tāpēc es saku ar lieliem burtiem, ka 18+/- gadu vecumā NAV JĀUZTRAUCAS/JĀDOMĀ/JĀMEKLĒ kāds, jo tieši tad atnāk pats labākais, kas pēkšņi atklāj jaunu pusi, kuru vēl varbūt sevī nezināji.
jo priekšā sāksies vēl tikai trakākā dzīves daļa, un kā TU vari zināt, ka jau pēc gada/pusgada/mēneša, kāds perfekts vīrietis nepacels tev izkritušo lapiņu un sarunas beigās nepalūgs telefona numuru (te var ievietos vēl 100 un vienu gadījumu). tāpēc NAV jēgas satraukties par to, kas nenāk dabiski. pie joda kamēr nav, tikmēr domā par sevi, lutini sevi gan ārēji gan iekšēji uz pilnu klapi. bet kad "nokritīs no debesīm" viņš, tad sapratīsi, ka esi laimīgākais cilvēks uz pasaules.
bet šodien ir lieldienas, atzīmēju pagānu stilā, jo baznīca nav man tuva, satiku radus, krāsoju olas, šūpojos un vakarā dzēru alu ar savu perfekto. atklāju mammai pāris lietas, ko noklusēju pirms dažiem gadiem, viņa smējās. kkā viegli paliek.
tagad skatos zelta talantus, joprojām nožēloju, ka neesmu attīstījusi savus talantus pietiekami. bet vienalga. kad izaugšu liela, es gribu kļūt par neatkarīgu, labi pelnošu, pārliecinātu, bet MĪLĒTU sievieti.
vienu prāta nostūri darbina tēta jautājums. ir grūti sakontaktēties ar cilvēku, kas nemāk izrādīt savas emocijas vai arī tās rada atspoguļojot citus. to, ka viņš nepateiks kko sirsnīgu, bet gan uzdāvinās ko dārgu vai izteiks kko dzēlīgu labprātāk, tas, ka viņš neprot novērtēt to, ko man beidzot dod viens cilvēks, un to nevar salīdzināt ar manu mobilo, datoru, tv vai gultu. varbūt vnk bailes no vientulības, varbūt daļa skaudības, varbūt kkas jauns, no kā gribas izbēgt.
samīļojiet savus tētus! jo man tiešām, neskatoties uz nepamatotajiem apvainojumiem, gribas viņu apskaut un patiekt, lai viņš mani saspiež tik stipri, cik ļoti mani mīl(tā bērnībā mēs ar māsu darījām, tas parasti beidzās ar kliegšanu, ka nav elpas). un kuram gan nav bail no vientulības?
tad es sāku domāt par to, kā pie manis atnāca viņš. es ne to gaidīju, ne es zināju, ka kkas sanāks, ne es centos kko izveidot, jā, nenoliegšu es cerēju, bet .. nekad neļāvu sev būt naivajai meitenītei, kas tic, ka katrs, kas izrāda uzmanību, varētu būt labs boyfriend vai Tas īstais. varu teikt, ka savu laiku mana dvēsele ir kaukusi/raudājusi/cīnijusies, bet tad, kad saproti, ka nav tā vērts, tad it kā viss izplūst ārā, it kā viegli, it kā viss ietu pāri, it kā tu redzi, kā citas meitenes pārdzīvo un jūties bezspēcīga, lai pateiktu, ka nav vērts. vīriešu uz pasaules ir daudz, pietiks visām un paliks pāri. :D
iespējams man vnm ir bijis kauns par savām kāda patikšanas izjūtām. es tās neizrādītu. vēl sliktāk, ja vnk sinhroni līp klāt brunču mednieki, tad raksturs norūdās, tad liekas, ka paliec par nejūtīgu radījumu, kuram pa mēnešfāzēm tomēr uznāk vēlme pēc neaprakastāma mīļuma un ik pa laikam pēc mazas devas baudas. tāpēc es saku ar lieliem burtiem, ka 18+/- gadu vecumā NAV JĀUZTRAUCAS/JĀDOMĀ/JĀMEKLĒ kāds, jo tieši tad atnāk pats labākais, kas pēkšņi atklāj jaunu pusi, kuru vēl varbūt sevī nezināji.
jo priekšā sāksies vēl tikai trakākā dzīves daļa, un kā TU vari zināt, ka jau pēc gada/pusgada/mēneša, kāds perfekts vīrietis nepacels tev izkritušo lapiņu un sarunas beigās nepalūgs telefona numuru (te var ievietos vēl 100 un vienu gadījumu). tāpēc NAV jēgas satraukties par to, kas nenāk dabiski. pie joda kamēr nav, tikmēr domā par sevi, lutini sevi gan ārēji gan iekšēji uz pilnu klapi. bet kad "nokritīs no debesīm" viņš, tad sapratīsi, ka esi laimīgākais cilvēks uz pasaules.
bet šodien ir lieldienas, atzīmēju pagānu stilā, jo baznīca nav man tuva, satiku radus, krāsoju olas, šūpojos un vakarā dzēru alu ar savu perfekto. atklāju mammai pāris lietas, ko noklusēju pirms dažiem gadiem, viņa smējās. kkā viegli paliek.
tagad skatos zelta talantus, joprojām nožēloju, ka neesmu attīstījusi savus talantus pietiekami. bet vienalga. kad izaugšu liela, es gribu kļūt par neatkarīgu, labi pelnošu, pārliecinātu, bet MĪLĒTU sievieti.
/"Tevi es dievinu mazliet,
Piekļaujot tevi sev cieši klāt,
Pulksten’s iet neuzvilkts, man šķiet,
Kamēr tev klusi sirds iet."
negribu, lai kāds šo ierakstu komentē.