eternal sunshine

tik pacilājoši laba sajūta. nevienu brīdi nenožēloju, ka neesmu rojā.
saule un laiciņš visus lutināja, var teikt pat pārāk. ja man pie televizora ekrāna šķita, ka es it kā zinu, kas tur norisinās, klausos, kas un kā notiek, bet tomēr tik ļoti kaut kas pietrūka, tad tā bija tikai un vienīgi maza klatbūtnes sajūta.
prieks par ļoti apdomīgi izveidoto dziesmu secību, jo tā bija gana dinamiska un visu laiku saistīja skatītāju interesi. dažbrīd dungoju dziesmas līdz, kuras man pilnīgi nav ne jausmas kā, bet es esmu dzirdējusi un kāda druska ir palikusi prātā. bija gan skudriņas, gan visi citi zvēri.
pēc ta dziedājām brašāk par brašu, nozagām back-stage ūdens pudeli un turpinājām uzcītīgi dziedāt un dejot(?) līdzi. diemžēl bija jādodas projām pie kādas otrās 'pēdējās dziesmas', bet to, kā es nodziedājos(noķērcos) pie 'dzimtās valodas', vispār brīnos kā pēc tam vēl spēju turpināt dzidāšanu tramvajā. un runājot par to - nevar pat aprkastīt to, ka pilnīgi sveši cilvēki viens caur otru, saspiedušies kā siļķes mucā 11. tramvajā dzied pilnā sparā. nav ko teikt. viss. tik labs emociju lādiņš. ā - un priecājos par 'skaliem'!!!


( mūsu izklaides mežaparkā: )

šo dienu varētu raksturot ar dažiem vārdu salikumiem:
-jaukumjauks tautiņdejotāju koncerts, žēl, ka ne dzīvē redzēts;
-L&L tradicionālā deju svētku pica;
-pārēšanās,
bet kopumā viss saistās ar vienu bildi-

( ...... )

ak, dārgie, es nupat vēlreiz noskatījos no puses tautas deju lieluzvedumu bez atraušanās. es tomēr esmu visa latviskā fane(nezinu, vai īsti šis vārds būtu pareizais). no visām dejām, rakstiem, smaidiem, dziesmām es smeļos tik daudz siltuma ka ne izstāstīt.
mazuļi ar pierēm pilošām, bet ar tik sparīgi stieptiem pirkstiem, par spīti dedzinošajai saulei un karstajam laukuma segumam, daiļās lielās tautu meitas, kas tik skaisti sadejojās ar mazākajām zeltenēm dejā "es meitiņa kā rozīte", visas tik cēlas un graciozas un tie žilbinošie smaidi... joprojām mana favorītdeja ir "saulīte bagāta", kur arī sazīmēju savu māšuku. vispār manas mīļākās tautas dejas ir tās, kur ir nepieciešams skaidrs dejiskums, nevis plika palēcienu atrādīšana, tāds, ka mūzika un veiglie deju soļi tik tālu savijas kopā, ka nespēj atšķirt, kas ko papildina.
vēl pa dienu nebiju ieskatījusies puišu "ar meitāmi dancot gāju" dejā. laikam, neskatoties uz kādiem lokanajiem sporta deju mačo tipa puišiem, vai džekiem, kas var nogreizties pus minūti uz galvas vai vēl sazin ko, tie puiši, kas tērpušies tautas tērpā, ar tik pārliecinātu stāju un lepnumu parādot sevi - nu vai zini, tur jau simts reizes jāģībst. tā arī skaisti parādīja vz džekus, kas visi tik spēcīgi devās virsū uz laukuma, dziedot līdzi, domāju-eh, es esmu tik lepna ar saviem "mazajiem brāļiem", jo viņi šeit bija īsti vīrieši.

jau vakar, kad mežaparkā koris dziedāja dziesmas, pieminot latviešu tautu, likteni, man acīs asaras skrēja, tad tagad skatoties, cik ļoti daudz pasaka deja, es sevī no jauna atklāju, ka nekas cits nestāv klāt.
skatoties mūsdienu deju koncertu, protams, ka ar interesi iedziļinājos stāstā, tērpos un izpildījumā, bet vienīgā vieta, vienīgā, kur mazliet sirsniņa ietrīcējās, bija beigas, pie dziesmas 'iedomājies'.

vai es palieku pieaugusi? vai arī es kaut kādā ziņā vairs to nekaunos atzīt? bet man nekad nav viss šis šķitis tik skaists, tīrs un patiess.