eternal sunshine

pamodos ar nežēlīgi lielu smagumu pakrūtē, liekas, ka mani viss nospiež, nav ne spēka izkāpt no gultas, ne vēl ko darīt. liekas, ka esmu piesieta, mani vazā pa zemi, bet es nevaru tikt vaļā. nu tā kā tajos sapņos, kad centies aizbēgt vai cīnīties ar kādu, bet ir tik grūti, ir tāds bezspēks, ka tas liekas neiespējami. un tad pamodies tik noguris.

pēc eirovīzijas pa ltv1 sāka rādīt vudija allena filmu "slavenība", skatījos ar izbrīnu, cik daudz var panākt filmu uztaisot to melnbaltu krāsu izšķērdības laikmetā. pilnīgi izsviesta iekšējā slavenību dzīve. bet tad es aizmigu un pamodos, ka manā istabā dīc tv.

un nākmnedēļ sola mīnuss grādus un sniegu.

kad ieslēdzu tv3 un tur rādīja vinniju pūku, man acīs sariesās asaras. bērnībā viss bija daudz vienkāršāk - varēja klausīties vinnija pūka kasetes ar veras singajevskas pasaku balsi atkal un atkal, dauzīties vasarās pa pagalmu līdz vēlai naktij, skriet pa kluso pāri ielai uz veikalu pēc jungle popa pa 7 santīmi un tad, kad bija bēdīgi ieritināties mammai azotē un likās, ka visas bēdas uzreiz atrisinās.
viss bija vienkāršāk. tur nebija vietas tik daudz domām, jūtām un emocijām, kas riņķo apkārt. tās bija spontānas un patiesas. nevis nomācošas un smacējošas. un mammas azote jau sen kļuvusi par šauru.

viss mainās. pat mazais kārumu veikaliņš pāri ielai ir kļuvis par rajona spēļu zāli.