| mazliet no emīlijas |
[Jun. 4th, 2012|11:06 pm] |
atceros aizpeldošus prāmjus
to piekājēs bērni spēlējās kastēs pilnās melnu smilšu
veidodami neatminamus tēlus un runādami man nezināmās balsīs
atceros aizklabošus vilcienus
tie atstāja aiz sevis pēc rūsas un oglēm smaržojošas sliedes
sastāviem noraustoties kā epilepsijas slimniekiem
/emīlija petraškeviča |
|
|
| kripatiņas no ingas ābeles 'atgāzenes stacijas zirgiem'. |
[Jun. 3rd, 2012|10:57 pm] |
/koks iedēstīts tumšzilos mākoņos.
/kapsētās mēmi staro notikušās dzīves.
/dod dzīvību laikam.
/visa dzīve tam, lai iemīlētu dzīvi.
/dūmi ilgi klejo un raudina acis.
/ainavu aiz loga dzēsīs nākamā ainava. tavu seju dzēsīs katra nākamā seja.
/un tikai reizumis garāmskrejoša vilciena stiklā nozib nejaušs skatiens.
/pērļu zvejniece ar saulē izbalējušu seju. |
|
|
| dzeja. |
[Jun. 3rd, 2012|10:49 pm] |
atvērās plaksti
pret melnām debesīm
kā sienām
ar zvaigžņotām sienām.
_ _ _ _
izkūp sniegs plaukstā,
zem kājām gurkst
sniegpārslu kristāli
tava izelpa zīmē dūmus,
sasaldama gaisā.
_ _ _ _
tavi čuksti atsitās ausīs,
gar tramvaju vaigiem,
jūgendstila ēkām,
baložu spārniem,
un tavā alus bundžas dibenā,
tu to izmetīsi,
bet čuksti būs ieslēgti,
kā aladins lampā. |
|
|
| citāti. |
[Jun. 3rd, 2012|10:32 pm] |
/[...] bet tad ir tādi cilvēki, kas nav bijuši slikti, viņi vienkārši bijuši par slinku, lai darītu labu. Viņi ir izslīdējuši cauri dzīvei, nevienam īsti nepieskaroties, nevienam īsti nepalīdzot, viņi aiz sevis nav atstājuši sāpes, viņi nav atstājuši neko, tikai tukšumu.
/Zini, visnelaimīgākie nav atraidītie, ne arī vientuļie vai Parīzi neredzējušie. Visnelaimīgākie ir tie, kuri spēj debesīs palaist milzu gaisa balonu vai arī pār visām pilsētas estakādēm izlikt lielus uzrakstus un tajos milzīgiem burtiem pusaudziski atzīties - es tevi mīlu, taču viņu sirdīs patiesībā nav neviena, kura vārdu ielikt aiz šīs atzīšanās maģiskā komata.
/Kurā brīdī es beidzu ticēt pasakām? – Kad sapratu, ka tās neļauj būt stiprai. Un cīnīties par sevi, jo pasakās taču vienmēr uzrodas kāds, kurš izglābj. Bet dzīvē mums jākuļas pašiem līdz krējums kļūst par sviestu. Tikai nedrīkst noslīkt sūkalās.
/Mēs dzīvojam savu dzīvi, darām savu darāmo, un pēc tam mēs guļam - tik vienkārši un parasti tas ir. Daži izlec pa logiem vai noslīcinās, vai iedzer tabletes; vairāk ir tādu, kuri iet bojā nelaimes gadījumā; un vairumu no mums, lielo vairākumu, sagrauž kāda slimība vai, ja mums ļoti laimējies, pats laiks. Mierinājums ir tikai viens: dažkārt gadās kāda stunda, kad pretēji visam iespējamajam un gaidītajam, mūsu dzīve šķiet atveramies pārpilnībā un dāvājam mums visu, ko mēs jebkad esam iztēlojušies, lai gan visi, tikai ne bērni (bet, iespējams, pat viņi), zina, ka šīm stundām neizbēgami sekos citas, daudz tumšākas un grūtākas. Tomēr mēs mīlam šo pilsētu, šo rītu; vairāk par visu mēs ceram, ka mums tiks dots vēl. Debess vien zina, kāpēc mēs to tā mīlam. |
|
|
| ķegums-jelgava |
[Jun. 3rd, 2012|03:13 pm] |
| [ | music |
| | abstract deviantion - ultraviolet | ] |
ceļi gludi noklājas elektrības stabu priekšā.
jauno māju stāvi piesienas pie zemes.
latvāņu klājumi piesedz trauslās pieneņpūkas.
mašīnas lūkas stikls pielijis ar pelēku debesi.
kailie stabi bez žogiem iesējušies zemē.
saule starp izcirtuma priedēm zīmē gaismas strēles.
durvis atspiedušās pret būdas stiegraino miesu. |
|
|