chrono - 9. Jūnijs 2016

Atgriežos pagātnē, lasu Linkin Park - Hybrid Theory lirikas un klausos šī albūma dziesmas. Sāpes, pazemojums, neizlēmība un psiholoģiskas problēmas. Kokteilis, kuru izlaižot caur sevi es vienmēr jūtos depresīvāks, bet tā ir cena par baudu, ko šis dzēriens sniedz. Caur Hybrid Theory dziesmām netiek romantizēta nožēlojamība un problemātiskums, caur tām netiek rasti labā stariņi sliktajā. Tās ir tīras emocijas, tās plūst, tās caurauž mani un reizē baro un izsūc manu dvēseli. Laba mūzika mēdz būt kā grāmata, kura ierauj sevī un ieliek Tevi galvenā varoņa kurpēs. Pat ja dzīvē viņš man šķistu pārāk vājš, pārāk neciešams savā čīkstīgumā, pārāk salauzts. Tas nav svarīgi. Tajā brīdī es esmu viņš un viņš ir es. Un mēs atkal izciešam to, kas sen jau vairs kā nav.

---------

Žēl, ka nav daudz pozitīvas mūzikas, kas mani uzrunātu.