(bez virsraksta)
Maijs. 13., 2016 | 08:53 pm
[..]Tā bija silta vasaras diena un drīz bija jāierodas Tev. Autobusi ir domāti vai nu tiem, kam nav mašīnas, vai tiem, kas nemāk stopēt. Un stopēt Tu mācēji. Tamdēļ es nezināju ar ko un no kuras puses Tu būsi klāt, tik attapos, kad nāci man jau pretī. Joprojām atceros to skatienu. Skatienu, kas vēstīja, ka Tu nezini, vai braukt pie manis bija laba doma.
Iztecēja diena, pagāja vakars un iestājās Nakts. Mēs sēdējām uz smilšu kāpas un vērojām biezo, pienaino Ventspils jūru, kas šalca un deva fonu mūsu rimtajām sarunām. Vakara tīkamais vēsums un miers jau sen kā bija aizskalojis neziņu no acīm Tavām prom un piespiedāmies mēs viens otram, lai starpā paliktu tik siltums, ne drēgnums.
Mans miteklis bija rūpnīcas iekšienē. Mēs vieni un plašās, tukšās telpās. Iespējams, vienas no retajām dvēselēm, kas vēl vispār vēl bija palikušas tuvējā rajonā, kurā pa dienu kūsāja darbs un naktīs apkārt klīda tikai rūpnīcu rēgi.
Tu sēdēji vairāk uz gultas malas un es biju atlaidies aiz Tevis. Tas notika brīvi un dabiski. Tu biji tik Tuvu man un es sāku reibt no Tavas smaržas. Mana roka pieskārās mugurai Tavai un sāka to glāstīt. Uz katru pieskārienu Tavs ķermenis reaģēja plūstot un pulsējot pieskārieniem pretī. Skūpsti. Kurā brīdī pazuda drēbes es nezinu, bet Tavas lūpas jau bija maigi apņēmušas manu locekli un vēl pēc brīža Tu jau slīdēji man virsū. Tavas krūtis. Es varētu vērot tās nenosakāmi ilgu laiku un pieskarties tām tikpat. Cik fantastiski Tu garšoji. Es izgaršoju katru Tavu ādas pleķīti, katru krociņu, katru tumšo spalviņu uz Tava ķermeņa un manas maņas bija pārsātinātas. Ar skaistumu Tavu, ar sajūtām un dzīvi, kas plūda caur manām vēnām.[..]
Iztecēja diena, pagāja vakars un iestājās Nakts. Mēs sēdējām uz smilšu kāpas un vērojām biezo, pienaino Ventspils jūru, kas šalca un deva fonu mūsu rimtajām sarunām. Vakara tīkamais vēsums un miers jau sen kā bija aizskalojis neziņu no acīm Tavām prom un piespiedāmies mēs viens otram, lai starpā paliktu tik siltums, ne drēgnums.
Mans miteklis bija rūpnīcas iekšienē. Mēs vieni un plašās, tukšās telpās. Iespējams, vienas no retajām dvēselēm, kas vēl vispār vēl bija palikušas tuvējā rajonā, kurā pa dienu kūsāja darbs un naktīs apkārt klīda tikai rūpnīcu rēgi.
Tu sēdēji vairāk uz gultas malas un es biju atlaidies aiz Tevis. Tas notika brīvi un dabiski. Tu biji tik Tuvu man un es sāku reibt no Tavas smaržas. Mana roka pieskārās mugurai Tavai un sāka to glāstīt. Uz katru pieskārienu Tavs ķermenis reaģēja plūstot un pulsējot pieskārieniem pretī. Skūpsti. Kurā brīdī pazuda drēbes es nezinu, bet Tavas lūpas jau bija maigi apņēmušas manu locekli un vēl pēc brīža Tu jau slīdēji man virsū. Tavas krūtis. Es varētu vērot tās nenosakāmi ilgu laiku un pieskarties tām tikpat. Cik fantastiski Tu garšoji. Es izgaršoju katru Tavu ādas pleķīti, katru krociņu, katru tumšo spalviņu uz Tava ķermeņa un manas maņas bija pārsātinātas. Ar skaistumu Tavu, ar sajūtām un dzīvi, kas plūda caur manām vēnām.[..]