chrono - 20. Aprīlis 2016

Skrullējot cauri FB pamanīju, ka kāds bija padalījies ar "drošsirdīgo, feministisko manifestu, kur māmiņa baro savu 3+ gadīgo bērnu ar krūti un grib, lai sabiedrība beidz viņai piesieties par to". Man uzreiz radās negatīvs viedoklis. Neskatoties uz to, ka es pilnīgi neko nezinu par krūts barošanu un bērniem vispārībā, es jau automātiski biju sevī nostājies to cilvēku pusē, kam tik ilga krūts barošana likās nepareiza. Es skatījos uz to bildi, kur pamilzīgs, knapi rokās noturams bērns sūca viņas krūti un ar nepatiku atcerējos epizodi no Game of Thrones, kur Lysa līdzīgā garā baroja savu jau gandrīz pubertāti sasniegušo mantinieku. Man gribējās atrast informāciju, kas apstiprinātu to, ka tik ilgi zīdīt ir nepareizi. Un pieķerot, ka manī ir ieslēdzies selektīvās datu meklēšanas bias, es pēkšni sapratu, kas manī notiek. Es tikko biju milzīgā ātrumā izveidojis viedokli uz emocijām un intuīcijas bāzes, kuras iekuru tiku smēlies savas dzīves laika pavirši apkārt salasītās attieksmēs pret tik ilgu krūts barošanu. Tas nav fundamentāli nepareizi, jo arī šīs attieksmes ir kaut kas uz kā sākt. Bet, pirms viedokli nostiprināt, būtu nepieciešams uzņemt vairāk drošticamus datus, kas iespējams, varētu radikāli mainīt kopējo bildi. Secinājums? Par krūts barošanu es joprojām neko daudz nezinu (īpaši jau tas mani arī neinteresē), bet toties šī mazā situācija deva man labu piemēru, cik ātri manī var veidoties uz vājas bāzes veidotas nostājas, kas ķēdes reakcijas ceļā tiecas sevi nostiprināt.