(bez virsraksta)
Nov. 18., 2014 | 12:18 am
Filozofiska rakstura diskusijās man regulāri iekrīt acīs apšaubāmas atbilstības jēdzienu izmantošana, kuri, visupirms jau, tiek izmantoti kā kaut kas pašsaprotams un pēcāk uz tiem tiek būvēts secinājumu tornis. Šajā gadījumā runa būs par "augstākajām un zemākajām baudām."
Cilvēki kā pašsaprotamu pieņem, ka, piemēram, Simpsoni pieder pie zemākajām, bet Mocarta simfoniju klausīšanās (vai Rembranta gleznu baudīšana), pie augstākajām baudām. Ja cenšamies argumentēt, tad kā viens no argumentiem derētu tas, ka lai gūtu jūtamu baudu no vēlāk minētajiem un spētu tos patiesi novērtēt, bieži vien ir jābūt zināmai pieredzei, izglītībai un daudzos gadījumos arī jūtamai garīgajai piepūlei. Tas noteikti ir tiesa, jo, piemēram, glezniecību ir grūti izbaudīt pilnā tās krāšņumā bez jebkādām zināšanām šajā lauciņā. Reizē arī, jautājums ir, cik lielā mērā šis "augstāks/zemāks" iedalījums ir balstīts mūsu pašu nepastarpinātajā viedoklī un izjūtās, izbaudot vienu vai otru, un cik ļoti tas ir balstīts sabiedrības un kultūras iepotētajā uztverē.
Bet problēma, ko es redzu, gluži nav tajā. Problēma ir tajā, ka augstāks/zemāks mūsu prātos viltīgi aizvietojas ar intuitīvāk vieglāk saprotamu konceptu pāri: labāks/sliktāks. Vai Mocarts vienmēr ir strikti labāks par kādu atspirdzinošu, bet ne pārāk saturiskā ziņā dziļu un muzikālā ziņā bagātīgu mūsdienu hītu? Man šķiet, ka nē, jo kaut kā "labums" nav atraujams no indivīda un konkrētā konteksta, kurā indivīds atrodas (šo es pagaidām atstāju kā premisu). Tā kā tas nozīmē, ka šajā gadījumā nav stingras "==" vienādības, tad šādu ļenganu jēdzienu izmantot par pamatu kaut kā celšanai ir nepareiza izvēle.
Interesanti, ko saka smadzeņu aktivitātes pētījumi attiecībā uz zemākajām/augstākajām baudām? Es ticu, ka tādi ir veikti un ne viens vien, bet pašlaik ir slinkums pašrocīgi meklēt.
Cilvēki kā pašsaprotamu pieņem, ka, piemēram, Simpsoni pieder pie zemākajām, bet Mocarta simfoniju klausīšanās (vai Rembranta gleznu baudīšana), pie augstākajām baudām. Ja cenšamies argumentēt, tad kā viens no argumentiem derētu tas, ka lai gūtu jūtamu baudu no vēlāk minētajiem un spētu tos patiesi novērtēt, bieži vien ir jābūt zināmai pieredzei, izglītībai un daudzos gadījumos arī jūtamai garīgajai piepūlei. Tas noteikti ir tiesa, jo, piemēram, glezniecību ir grūti izbaudīt pilnā tās krāšņumā bez jebkādām zināšanām šajā lauciņā. Reizē arī, jautājums ir, cik lielā mērā šis "augstāks/zemāks" iedalījums ir balstīts mūsu pašu nepastarpinātajā viedoklī un izjūtās, izbaudot vienu vai otru, un cik ļoti tas ir balstīts sabiedrības un kultūras iepotētajā uztverē.
Bet problēma, ko es redzu, gluži nav tajā. Problēma ir tajā, ka augstāks/zemāks mūsu prātos viltīgi aizvietojas ar intuitīvāk vieglāk saprotamu konceptu pāri: labāks/sliktāks. Vai Mocarts vienmēr ir strikti labāks par kādu atspirdzinošu, bet ne pārāk saturiskā ziņā dziļu un muzikālā ziņā bagātīgu mūsdienu hītu? Man šķiet, ka nē, jo kaut kā "labums" nav atraujams no indivīda un konkrētā konteksta, kurā indivīds atrodas (šo es pagaidām atstāju kā premisu). Tā kā tas nozīmē, ka šajā gadījumā nav stingras "==" vienādības, tad šādu ļenganu jēdzienu izmantot par pamatu kaut kā celšanai ir nepareiza izvēle.
Interesanti, ko saka smadzeņu aktivitātes pētījumi attiecībā uz zemākajām/augstākajām baudām? Es ticu, ka tādi ir veikti un ne viens vien, bet pašlaik ir slinkums pašrocīgi meklēt.
Link | ir doma {4} | Add to Memories
(bez virsraksta)
Nov. 18., 2014 | 06:09 pm
Es noliešu asinis tam, kas nostāsies starp mani un tiem, kas man ir tuvi. Es ienīstu reti, bet dziļi un spēcīgi. Un tas ir ātrākais veids, kā manu naidu izpelnīties. Laiks, protams, dzēš visu, arī to. Bet, pat šķietami aizmirsto var uzpūst ar vieglu vēja pūsmu un vārgu liesmiņu pārvērst ugunsgrēkā.